Ai, ko tik es neatdotu, lai man būtu mazs un kompakts puncis, nevis aiz stūra vispirms vēders nāk un tikai tad es :D
Un vispār es ceru sarunāt ar bebeni, lai šī neaizsēžas un uz tēta dzimšanas dienu novembra sākumā, jau ir laukā. Nu nevaru es vairs nostaigāt. Man viss riebjas, kaitina, traucē. Tā kā milzīga nelaimes čupiņa sēžu un pinkšķu, un vīrs ar nelaimīgs, jo palīdzēt ta nevar tāpat neko.
Šonakt vispār sapņoju, ka man viss vēders pēkšņi ir milzīgās strijās, uzrāvos no miega un skrēju pie spoguļa skatīties. Pārāk reāls sapnis likās :D