Man maza atskaite.
Vakar 18.04 pec ilgām mocībām un 2h ilgas meģināšanas spiest, beigās ar ķeizara palīdzību šo pasauli ieraudzīja mans dēliņš Raiens. 52cm un 3440 smags.
Grūti gāja, jo ļoti lēnu vēras vaļā, bet sapes bija neciešamas ar ļoti mazu intervalu, knapi minute.. 22.09. Ap 20.00 sākās sapes, ap 24.00 jau ar 8-11min intervalu. 5.00 nogāja ūdeņi un jau 5.30 bijām DzN ar 3cm atvērumu. Līdz 14.00 viss bija super, izelpoju sapites un jutos vnk super. Pec tam sakas murgs, jo ka jau teicu sapīšu intervals bija ļoti mazs.. Sapes neciešamas. Apmeram pēc 15.00 man likas spiest, pie 9cm. Vecmate visu laiku kaut kur pazuda, tad vnk paceļ telefonu, kad spiežu.. Piekliedzu visu DzN, lidz mazliet pirms 18.00 atnaca arste un secinaja, ka mazais nav iegurnī un es viņu neizspiedīšu. Es visu laiku centos ieskaidrot vecmātei, ka spiežot mazais neiet uz leju, bet drizak uz augšu, jo tiiik gruti elpot. Mugura vnk čau kā sāpeja..
Tad nu mani veda uz ķeizaru, par ko biju sajūsma, jo jau rubijos ārā, speka nebija, ģību un vnk sabruku. Kad ielaida anestēziju biju starā, jo pec tik ilgām mocībām beidzot nejutu sāpes. Uz galda gan biju mazliet atslēgusies, jo kritas spiediens un pulss.
Paris minutes vēlāk izdzirdēju sava dēliņa raudas un atjēdzos. Tiesa gan paspēju iesot buču un satiku viņu tikai pec 3h.
Šī nakts bija smaga, jo man nav piena un reta dikti sap. Lai nu kā šorīt jutamies jau labāk. Saņemos piecelties, auklējos ar dēliņu un jau visu slikto esmu aizmirsusi.
Negribu nevienu sabiedèt, bet ta man gaja. Esmu ļoti pateicīga vīram, kas elpoja kopa ar mani un savaldija, kad tiiiik ļoti sapeja. Ari tagad jau darbojas ar mazo labak ka es.