Ar pirmo bērnu - gulējām visi vienā istabā. Baroju ar krūti, bet bērnam pirmos mēnešus ne prātā nenāca naktī gulēt + pavisam drīz sākās arī traki koliki + pieredzes trūkuma dēļ, pēc barošanas vienmēr liku uz pleca atraudziņai (un protams, ka mazulis tad uzmodās). Nu tas bija traks periods - ar vīru bijām kā zombiji...
Ar otro - pirmo mēnesi vīrs gulēja atsevišķi, jo viņš tieši tajā brīdī sāka strādāt jaunā darbavietā un bija svarīgi, lai ir izgulējies un spēj normāli koncentrēties un funkcionēt. Pēc tam jau gulējām kopā, bet vīrs ir cēlies naktīs uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas reizes. Un arī tajās - man nācās celties un asistēt, padot, pamācīt. Bez tam vīrs no izrautā miega bija traki agresīvs un ne gramu pacietības - pie mazākā bērna pīkstiena un kaprīzēm gatavs pats uzsprāgt... :-/ Taču šoreiz pats bērns tāds mierīgāks, tad nu es tagad atmetu visas cerības, ka man kāds naktī palīdzēs, ceļos un daros pati. Vīrs šņāc blakus. Nav jau arī grūti vairs - koliku periods ir beidzies, režīms kaut kāds jau ir izstrādājies. Nomainu pamperu, iedodu pudeli un pagaidu, kad iemigs. Pat gaismu neslēdzu istabā...
Mums gan cita problēma - tagad ir tā, ka mazākais ceļas vienu reizi naktī, pēc tam vecākais bērns no otras istabas atsperās pie mums gultā, jo ir uzmodusies un bail tumsā vienai, un tad vīrs ceļās agri no rīta uz darbu, un tad atkal jaunākais - es visu dzirdu, visu laiku mostos. Un rezultātā miegs saraustīts ne pa jokam... No otras puses, ja visi pēkšņi kaut kādā mistiskā kārtā šnāc līdz 6 rītā, tad es jau no 4 blisinu acis gultā un gaidu, kad tad kāds izdomās piecelties, jo jau pierasts, ka tā notiek.