Tad nu esam mazliet iepazinuši mūsu mazo mīlestībiņu, mūsu meitiņu.
Dzemdības. Kā jau biju noinformējusi, sāka tecēt ūdeņi (~3am), devāmies uz slimnīcu. Kontrakcijas sāku just ~9am, godīgi....nežēlīgas sāpes. Bet nu kurš vairs atceras! Mediķu darbam gan 5 zvaigznes nedotu, neiešu izplūst detaļās, varu vien teikt, labi, ka šodien emocijas jau ir pabalējušas.
Kad kontrakciju sāpes bija mani gandrīz izrubījušas, 10 pm(!) man ielaida EA, kad atvērums bija 4cm. Nu jā, atvērums neveidojas, bet, sorry, neesmu es jogas guru, kurš easy peasy var koncentrēties un izelpot katru kontrakciju, kā pārspļaujot pār labo plecu. Nu nevar pie tādām sāpem atslābināties.
Ok, par tālāko...klausīju uzticīgi savai vecmātei. Ko lika, to darīju. Apzinīgi. Neviena plīsuma, neviena iegriezuma, šuvju nav. Arī ārste bija sajūsmā, aicināja mani atkārtoti dzemdēt, vecmātei piebalsojot. Mazulītei arī nekādu dzemdību stresa pazīmju. 53 cm un 3010 g, knipucītis. Pupu atrada uzreiz un šobrīd ir īsts pupa zaķis.
Pats trakākais krūtsbarošana. Nu vairs ne, bet otrajā dienā, kad nekas īsti vēl neražojas un bērns nobrēcas zils. Biju izglītota par grūtniecību, bet bērnkopība....it kā ūdensšķirtne pa vidu. Nekas, sarausim.
Sēžu un skatos uz savu bēbīti un viņas grimasēm un varu ilgi tā skatīties. Rīt dosimies mājās, centīsimies ieviest dienas un nakts kārtību.
Tas tā, vairāku dienu kopsavilkums, bez detaļām.