Man pašai no studiju laikiem ir viens stāsts atmiņā, lai gan mazliet pabalējis. Dzemdēja sieviete pēc 30mit, juriste, vecis uztaisīja bērnu un aizlaidās uz ārzemēm. Grūtniecība....piektā laikam, dzemdības pirmās. Vecmāšu attieksme vispār zem jebkuras kritikas, ja jau vīra nav, aborti bijuši, nu ko ta tagad izdomāji dzemdēt....
Kā cilvēcīgāko personālu no visa procesa atceros dūlu iesācēju.
Bet jaunā mamma turējās braši, lai gan viņai neviena nebija. Ne draudzenes, ne māsas. Tad mēs ar draudzeni centāmies viņu iedrošināt, slaucījām pieri, nesām ūdeni, masējām muguru, staigājām ar viņu. Pats komiskākais, ka spēku nepadoties viņai deva kārtīga vīriešu noķengāšana, nu tā, trīsstāvīgi.
Bija vairākas dzemdības, bet pārējās neatminos. Tomēr uzskatu, ka pieminētajās dzemdībās bijām pārāk "dziļi" iekšā, bet tā jau ir, ir jāpaiet laikam, kamēr apbružājies, uzaudzē ādu un iemanies uztvert pacientus kā pacientus.
Sev negribu studentus.