Ja nav tādas iekšējās sajūtas, ka nevar/negrib runāt ar punci/mazo, tad arī nevajag- tikai tādēļ, ka "tā dara"! Tāpat kā attiecībā uz daudz ko citu!;-)
Es sāku runāties, kad puncis palika redzams un bebis sāka izteikti kustēties... Vairāk tas bija gan tā kā domās, ne skaļi.. Vīrs gan pieglaudās un runāja balsī!
Es runājos domas ar punci (it kā bija tā sajūta vai bebis "dzird", bet man gribējās un viss), stāstīju, ka gaidam viņu, kur dodamies... Kad bija jāapmeklē kāds skaļāks pasākums (mūzikas ziņā), tad teicu, lai nesatraucas, ka būs skaļa mūzika un tā..:-)
Mēs 100% nezinājām kas mums būs - puika vai meitene, tad es tā konkrēti neuzrunāju...
Un man šķiet, kad runā mazais jau tomēr saprot, ka mamma vienkārši ar kādu runā un kad ar viņu:-)
Un tā jau saka, ka mazais jau piedzimstot atpazīst mammas un tēta balsi un jūt to drošības sajūtu:-)