Sveiki! :)
Paldies meitenes par sveicieniem! (l)
Uzrakstīšu te savu dzemdību stāstu. Tas būs garš. Dzemdības ilga vairāk kā 10 stundas.
Viss sākās, kad ar vīru vakarā mierīgi skatījāmies seriālu. Es sēdēju uz piepūšamās bumbas un centīgi vingrināju gurnus. :D Atnāca pirmā sāpīte, nekāda īpaša.. līdzīga mēnešreižu sāpēm. Domāju – nu tā jau man ir labu laiku, tas nekas.
Pēc kāda laika atkal parādījās šī sāpe. Pēc vairāk kā 3 reizēm, kad parādījās šīs sāpes, sāku nojaust, ka, iespējams, šonakt viss sāksies.
Sāpes vienā brīdī pazuda un jau domāju, ka nu jā, tās noteikti bija viltus sāpes, labi, ka nekur neaizbraucām.
Aizgājām gulēt. Taču pirms plkst. 5:00 pamodos no sāpēm, kas jau ņēmās spēkā, aizgāju uz tualeti, un nāca ārā pamatīgs ģļotu pikucis ar nelielu asins piejaukumu, sapratu, ka būs jābrauc.
Pamodināju vīru, salasījām mantas un devāmies uz dzemdību namu. Es gan joprojām uztraucos, vai tik nav viltus trauksme. Ierakstījāmies tur mazliet pirms 7:00.
Pārbaudīja atvērumu, 2 cm. Sāku justies, ka tiešām muļķīgi, ka atbraucu..
Ievietoja mūs pirmsdzemdību palātā. Pieslēdza pie KTG. Pirmo reizi tādu redzēju, interesanti. Rādīja mazuļa sirdstoņus un manas kontrakcijas. Kontrakcijas bija vājas, ap 30, taču man jau bija sāpīgi.
Pēc kāda laika ārste pārbaudīja atvērumu vēlreiz, tikai 3 cm. Sāka jau apdomāt par dzemdību ierosināšanu. Jautāja man, es lūdzu vēl mazliet nogaidīt, vismaz pāris stundas..
Devos atpakaļ uz palātu skumja, ka nekas nenotiek. Sāku runāties ar mazuli, stāstīt, kā gaidām un ka pasaulē ir tik daudz laba un skaista, ko viņai redzēt un sajust.
Gāju uz nākamo pārbaudi un bija jau 4 cm, kontrakcijas arī ņēmās spēkā . No 30 jau bija uz 60-70 aizgājušas. Sāpēja jau stipri.
Pārveda mani uz dzemdību palātu. Vēlējos dzemdēt ūdenī. Dzemdību palātā arī biju pieslēgta pie tā aparāta. Tur sāpes pirmās stundas arī turējās uz aptuveni 60-70.
Palūdzu kāpt jau vannā, jo biju jau nogurusi no sāpēm visu dienu, un pulkstenis bija ap astoņiem vakarā. Vanna sāpes remdināja uz neilgu laiku.
Pārbaudīja atvērumu – 4 cm, jutos bezcerīgi, nekas nepakustējās uz priekšu. Vecmāte pārdūra augļūdeņus, pēc tā vienā brīdī sākās briesmīgākās sāpes, kādas jebkad esmu piedzīvojusi. Es parasti esmu kluss cilvēks un nekad nebļauju, taču te man bija pilnīgi vienalga, kas ir apkārt, es bļāvu kā nekad..
Atnāca atkal pārbaudīt atvērumu, joprojām nekas īpaši nebija kustējies no vietas 6 cm.
Kāpu atpakaļ vannā ciest sāpes.
Aparāts arī rādīja jau virs 120-130. Un tā bļaujot es vannā pavadīju vēl vairāk kā 2h ar kontrakcijām ik pēc dažām minūtēm.
Biju nosvīdusi, pārgurusi, bezcerīga, nomocīta kā nekad iepriekš.
Kāpu atkal uz galda pārbaudīt atvērumu.. Tie paši 6 cm. Te man iestājās pilnīgs izmisums.
Ielīdu vannā, bet pie nākamājām sāpēm es lūdzos vecmātei epidurālo. Es vairs nespēju. Raudot pilnīgā bezcerībā un bezspēkā lūdzu anestēziju. Vecmāte teica, ka tad nu ūdenī nevarēšu dzemdēt, es teicu, ka man ir pilnīgi vienalga, viss vienalga. Viņa vēl pārprasīja vīram, vai viņš ir informēts, cik maksā šī lieta.. Vīrs – jā, jā, dariet visu, kas jādara. Viņam tas arī bija milzīgs pārdzīvojums, to visu redzēt.
Pēc dažām minūtēm pie mums uz palātu atnāca dakteris ar anesteziju. Ja pirms tam es baidījos no jebkādām adatām, tad tagad man bija pilnīgi vienalga ko un kā dur man mugurā, es neko nejutu vairāk kā savas dzemdību kontrakcijas. Iedūra devu EA un pielika sistēmu ar oksitocīnu.
Pēc 10 minūtēm manī iestājās tāda laime... Es pat smaidīju un vēl ēst gribēju :D
Vēders gan niezēja no tām zālēm, bet man vienalga. Paskatos uz aparātu, rāda 130+ kontrakciju, bet es smaidu, jo nejūtu.
Lūk, pēc EA un oksitocīna gan dzemdības uzņēma tempus. Mazāk kā stundas laikā man bija pilns atvērums un gribējās spiest.
Anesteziologs tieši intensīvās spiešanas laikā bija ienācis, jo bija laiks papildināt devu :D Vecmāte pateica, ka nevajag, tūlīt jau piedzimsim.
Vecmāte saliec man kājas pie manis un teica: „Esi redzējusi veikalā kūpinātas vistiņas? Nu re, tagad tādā pozā kā vistiņa, spied”
Es pasmējos un noteicu: „Esmu kūpināta vistiņa, forši” :D
Vīrs teica, ka esmu malacis un ka izskatos pēc modeles, es vēl vairāk uzjautrinājos un prasīju viņam pēc kāda tipa modeles es šobrīd izskatos – kājām plati un pliku pakaļu :D
Šie joki man palīdzēja saņemties spiest tālāk.
Ik pa laikam es vēl visiem prasīju: „Tad šī beidzot ir izspiešana? Es tiešām dzemdēju šobrīd? Man tas vispār kādreiz sanāks? ” Tādi stulbi jautājumi.
Un tad pēc ilgas spiešanas un mokām man uz krūtīm uzlika mazo meituci. Es biju tik priecīga, apraudājos no laimes gan par meitiņu, gan par to, ka tas viss beidzot ir galā.
Dabūju tikai vienu ārējo plīsumu un šuvi. Tagad dzīst un tas galīgi nav patīkami..
Esam pirmās dienas mājās ar meituci.
Pagaidām viņa ir visa noteicēja, kad kurš ko darīs priekš viņas :D
208
