Teddy, man liekas, ka drīzāk tas stāsts ir grūts man pašai. Bet nu lai iet. Būs gari gan jau :D
Viss sākās jau 12. oktobra vakarā. 21:00 sāku just, ka atkal sākušās kontrakcijas, bet tā kā tieši tāds pats scenārijs bija jau 10. oktobrī, es tam nepievērsu lielu uzmanību. Ik pa laikam secināju, ka viss ir tieši tāpat kā iepriekš - starplaiki tie paši, vien liekas, ka sāp nedaudz stiprāk... Palūdzu draugam palīdzību ieiet vannā. Pasēžu vannā, paliek vieglāk. Pavadu draugu uz darbu un sāku just baigo nogurumu. Ierāpjos gultā, bet aizmigt, protams, nesanāk. Ik pa laikam mostos no tā, ka sāp. Starplaikus vairs neuzņemu. Ap pieciem zvanu draugam un prasu, kad būs mājās. Draugs atskrien mājās, satraucies, saka, ka jābrauc uz slimnīcu. Bet es sāku piefiksēt, ka starplaiki samazinās, sāpes arī. Bet nu piekrītu braukt uz slimnīcu. Rīts ir bezgala skaists, aust saule un izskatās, ka diena būs ļoti skaista. Slimnīcā esam ap 7, kamēr noformē dokumentus, jūtu ik pa laikam kādu sāpi, bet vispār šķiet, ka vairs nekas nesāp un esmu atbrauksi pa tukšo. Mūs uzved klausīties toņus. Uzrāda kontrakcijas, bet ne pārāk regulāras un ne pārāk stipras. Atnāk vecmāte, izstāstu savu stāstu, ka sāp jau no iepriekšējā vakara. Mums ierāda palātu un liek gaidīt ārstu. Atnāk ārsts, apskata mani, uzklausa un konstatē, ka dzemdes kakliņš ir pilnībā gatavs un atvērums ir 2.5cm. Tā kā izskatos un arī jūtos ārprātā nogurusi, jo neesmu gulējusi vispār, ārsts saka, ka iedos nomierinošas zāles, lai varu pagulēt, jo man jāuzkrāj spēki pirms dzemdībām. Esmu šokā, jo nemaz neesmu sagatavojusies dzemdēt... Atnāk māsiņa, iešpricē nomierinošās, aizmiegu vien uz pusstundu. Sāpes nav ne ar baigo regularitāti, ne baigajām sāpēm. Ik pa laikam eju klausīties toņus. Līdz atnāk mana daktere un grib mani apskatīt. Konstatē 3cm atvērumu un saka, ka vajadzētu stimulēt. Saņemu šprici un gaidu, kas būs tālāk. Eju atkal uz toņiem, paguļu palātā, līdz vajag iet pārdurt ūdeņus. Uz palātu atnes bumbu. Sēžu uz bumbas, izjūtu nedaudz stiprākas kontrakcijas, klausos mūziku un taisam selfijus ar draugu. Eju atkal uz toņiem. Tur sākas spēcīgākas kontrakcijas, jau tādas, kurās man gribas mazliet iekliegties. Ik pa laikam atnāk daktere , iesaka pozas, kurās labāk būtu palīdzēt visam atvērties, atnes bumbu, bet man jau gribas pa sienām rāpot. Draugs visu laiku atgādina, lai nekliedzu, jo tā zaudēju spēkus, lai elpoju, bet man ir sajūta, ka mani lauž pušu. Nezinu, cik ilgi tur biju, jo biju bezjēgā pārgurusi - negulētā nakts un kontrakciju sāpes kopumā bija diezgan grūti izturams. Kaut kādā brīdī daktere saka, ka ir jau gandrīz pilns atvērums, bet dzemdes kakliņam nav atvērusies viena puse, ka vēl jācīnās. Es bļauju, ka vairs nevaru - man gribas spiest un vairs nav spēka. Jūtu, kā viss apkārt satumst un es noģībstu uz dažām sekundēm. Pēc brīža esmu jau dzemdību zālē. Nodomāju - beidzot! Bet kājas traumas dēļ viss ievelkas - kamēr mani sagatavo, ieliek kāju pozīcijā, bet man jau ir tik vienalga, ka saku - lieciet kāju mierā, davai dzemdējam :D Sagaidu kontrakcijas un spiežu. Spiežu pusstundu. Kontrakcijas ir, bet ne pietiekoši stipras. Kaut kas no personāla atved toņu aparātu, lai skatītos kontrakcijas, visi izskatās tādi ne pārāk pozitīvi, jo kaut kas nav labi. Mazajam ir liela galva, netiek ārā. Spiežu un spiežu, bet nekas nenotiek, man veic iegriezumu. Līdz vienā brīdī saņemu tāāāadu spēku un spiežu tā, ka liekas acis reāli izsprāgs ārā. Un viss, mazais izslīd ārā. Mani pārņem tāāds atvieglojums. Personāls mani slavē, saka, ka mazais ir burvīgs, zālē iesauc draugu un mazo uzliek man uz krūtīm. Tā nu atļauj pabaudīt mirkli mums visiem trim, kas nav ilgi, jo mazajam ir tūska uz galviņas un viņu paņem, lai uzliktu kompresi un sakoptu. Mans cālēns piedzima 3900g smags un 56cm garš. Un 13. datums nu mums ir laimīgākais, jo tas ir mūsu dēlēna dzimšanas datums(l)
Stāstā varbūt nejūtas tas par ko man grūti runāt, bet vispār, ja man prasa par dzemdībām, es izvairos par to runāt. Mana kļūda, ka nebraucu uz slimnīcu ātrāk, varbūt nebūtu tik traki pārgurusi, varbūt nebūtu vajadzība pēc stimulācijas. Bet varbūt es savā prātā biju idealizējusi dzemdības, kas lai to zina. Galvenais, protams, ir rezultāts - sveiks un vesels bērniņš, kas čuč man blakus un rīt būs divas nedēļas vecs :)