Sveikas/i! :-)
Vajadzēja diezgan ļoti saņemties, lai publicētu savu sāpi, ja tā godīgi...
Lieta tāda, ka bijām ar puisi kopā gadu. Pirmie seši mēneši bija fantastiski, tik tiešām, par spīti tam, ka viņš dzīvo 250km attālumā, tas nelikās šķērslis. Bet tad man viss sajuka, es paliku kašķīga, niķīga, pēkšņi atmiņās uzpeldēja mans bijušais puisis, kuram es vairāku gadu laikā nebiju spējusi tikt pāri. Uz puiša, ar kuru biju kopā, izgāzu dusmas, kaut arī pēc tam pati visu sapratu un atvainojos, bet tas notika atkārtoti, un pati es nespēju ar to tikt galā... Tā nu tas laiks gāja, bija briesmīgi periodi, tad atkal nesavtīgi un skaisti, gluži kā jebkurās normālās attiecībās. Uz laiku pārvācos pie viņa, bet tas bija pārāk grūti - tikt iemestai citā vidē, viss jauns, draugs vienmēr darbā un es viena, tāpēc neizturēju un atgriezos mājās, ar cerību, ka viņš pārvāksies uz Rīgu. Bet, viss jau nav tik vienkārši, jo dabūt normālu darbu Rīgā, esot 250km attālumā ir gluži neiespējami. Likās, ka tas viss ir velti, ka vairs nav jēgas gaidīt un kaut ko cerēt... Uz nieka trīs dienām pārtraucām kontaktēties, man bija nepieciešamas nieka 3 dienas, lai saprastu visu, sakārtotu haosu savā galvā, bet viņš pasaka, ka pa šo laiku viņa sirdī ir viens liels tukšums un viņam nekas no tā visa, kas mums bija nav vajadzīgs. Es cīnījos līdz pēdējam, bet viņa atbilde kopsavilkumā bija - ''negribu, nevajag, nebūs''. Un tagad es nezinu, vai man turpināt lūgties, pataisīt sevi par muļķi, jo reiz taču viņš teica, ka neatlaidīs, ka cīnīsies.. Saprotu, ka es esmu tā maita, tā ļaunā, kas visu ir sabeigusi, bet tajā pašā laikā es esmu tā, kura ir gatava cīnīties, jo es viņu mīlu. Laikam man vajadzēja pārāk daudz laika, lai to saprastu... Es tiešām nezinu, ko darīt...