Vieglais ceļš vai grūtais

Esmu pirmais variants. Tikai izlaižot daļu par būšanu vīra aizgādībā. Jā, manas kaprīzes tiek apmierinātas arī no viņa finansēm, bet pati es strādāju un saņemu labu algu, neesmu atkarīga no viņa labvēlības.

Es laikam esmu otrais variants, jo vecāki ļoti maz var palīdzēt materiāli, strādāju, ir stipendija, praktiski viss ir on me, bet es nedusmojos, jo zinu, ka mammai pašai ir grūti, toties, lai arī materiāli man ir grūtāk, man ir 2 rokas, 2 kājas, 2 acis, 2 ausis, galva uz pleciem un plaša sirds! Tad jau laikam man ir paveicies vairāk kā daudziem citiem :)

Daudz ir arī atkarīgs no personas pašas. Protams, ģimene mums ir tāda.. kāda tā ir, tomēr 2. pusīti ir iespējams izvēlēties :)

Man laikam paveicies, jo gan strādāju pati, gan arī vecāki ir parūpējušies, lai esmu nodrošināta, ja nu gadījumā pašai nesanāk :) Ir bijuši laiki, kad vajadzīga naudiņa, tad vecāki iedod, bet tas ir bijis vien dažas reizes. Neuzskatu, ka tas ir kas slikts, jo pati smagi strādāju un naudiņu esmu ņēmusi no viņiem tikai ekstremālās situācijās! Dzīvokli īrēju pati, taču esmu ar vecākiem to izrunājusi, ka man mantojumā paliks 2-3 īpašumi un ģimenes dārglietas. Uz to, protams, nekad nepaļaujos, jo visādi var gadīties, bet ir patīkami zināt to, ka ja arī pati nevarēšu sev īpašumu nopirkt kādreiz, tad dzīvot man būs kur un ir uz kā atkrist. Cilvēkus, kuriem viss ir pašiem jāsasniedz un to arī sasniedz, es ļoti cienu! Tādēļ uzskatu, ka katrs darbs ir cienījams! :)

2.variants. Es vispār neatbalstu to, ka mani pilnībā uzturētu kāds cits, jo tas savā ziņā dod tam otram cilvēkam sajūtu,ka ir kontrole pār tevi. Protams, studiju laikā palīdz vecāki utml, cik nu kuram līdzekļi atļauj. Bet esmu cilvēks, kam nepatīk no citiem neko ņemt, paļaujos tikai uz sevi, jo vienmēr esmu gribējusi visu sasniegt pašas spēkiem. Tāpat neatbalstu tos biezo uzņēmēju bērniņus, kuri it kā studē, bet pēc augstskolas bieži vien jau vecāki ir viņus iekārtojuši savos uzņēmumos un cilvēkam nav iespējas kaut ko sasniegt paša spēkiem (P.S. nesaku, ka tādi ir visi uzņēmēju bērni, jo nav. vienkārši gadījies vairākus tādus sastapt, un tas ir arī lielā mērā atkarīgs no audzināšanas).

2.varinats, bet, protams, vecāki nekad nav atteikuši man palīdzēt, ja ir bijusi tāda nepieciešamība. Zinu, ka viņiem pašiem kabatas nav pilnas ar naudu, tāpēc ir arī neērti prasīt naudu. Vīrieša man arī nav, kas varētu palīdzēt, bet, zinot sevi, es nekad nespētu viņam prasīt naudu. Labāk mazliet paciestos līdz algai, nekā prasītu.

Pilnīgi apzināti 2 atsevišķos stāstos atteicos no 1.scenārija un izvēlējos 2.scenāriju. Kamēr nenonāc pie 1.scenārija - tas liekas rožains, bet vairākumā gadījumu - Bagātie arī raud :D Tici man.

Ne vienmēr aprakstītas 1. scenārijs ir "Vieglais"

++ , bet esmu 1. variants

platinum , tomēr labāk raudāt mersedesā, nekā tramvajā :-D uzreiz ienāca prātā šis teiciens

tomēr labāk raudāt mersedesā, nekā tramvajā uzreiz ienāca prātā šis teiciens

:D :D

2.Variants
Protams,ka priecātos,ja būtu 1.variants tiktāl,ka nebūtu jāņem kredīti,un jāmeklē darbs ko var apvienot ar mācībām,lai varētu izdzīvot.
Cerams,ka saviem bērniem varēšu to nodrošināt.

Jā,lepojos,ka visu pati,visu pati.
Vienīgi nesaprotu,cilvēkus,kas nenovērtē to,kas ir dots.

laikam kaut kas pa vidu.. cītīgi mācījos, lai tiktu budžetā, mamma atmaksāja ceļa (benzīna) izdevumus, bet tēta vecais autiņš tika man. tagad pati strādāju, pati bīdos uz priekšu.

Kaut kas pa vidu - viegli nekas nav nācis, bet bezizejas arī nekad nav bijis. Bija grūtāki un labāki laiki, kopumā - visur bija jāpieliek pūles lielākas vai mazākas, bet tomēr jāpieliek.

Es varētu teikt, ka man ir švaks 1. variants. Jā, protams, ka darbu esmu meklējusi pati, no 2 skolām nācās vienkārši asarām acīs aiziet, jo nevarēju pavilkt slodzi darbs - skola. Mašīna būs jāpērk pašai, dzīvoklis tāpat. Ok, studēju bez maksas.
Kāpēc liku sevi pie pirmā varianta? Jo mani vecāki man ir vienmēr, cik varējuši palīdzējuši. Mamma ir ietaupījusi 10 Ls un sadalījām uz pusēm nedēļai - Rīgā. Mašīnas manai mammai tāpat nekad nav bijis un dzīvoklis, kas ir mūsu kopīgs īpašums, protams, ja mamma nenodzīvos ilgāk, kādreiz būs mans. Mēs esam visu izcīnījušas kopā, tāpēc 1. variants. Jā, šobrīd man ir normāli apmaksāts darbs, mācos arī bez maksas, vēlos reizēm tikai, kaut iepriekš būtu bijusi nedaudz saprātīgāka un apzinājusies ko varu un ko nevaru.

2.variants - nav bagāti vecāki vai bagāts draugs.Viss pašas spēkiem tikai un vienīgi.Un nekad,nevienu,pat grūtāko mirkli,negribētu aizmirst.Tas viss ir bijs vajadzīgs priekš manis kā cilvēka izaugšanas.

Neesmu ne par ko ļoti cīnījusies, bet nav arī tā, ka būtu uz rokām nesāta šajā ziņā.
Kopš 18 gadu vecuma no vecākiem naudu neņemu, tas ir no brīža, kad izvācos no vecāku mājām. Bet par studijām maksāja viņi, mašīnu man atdeva, var teikt, uzdāvināja tēvs.

Esmu dzīvojusi ar puisi, viena, esmu īrējusi, visādos variantos dzīvot. Tad par to arī maksāju pati. Tagad dzīvoklis ir vīram, tajā arī dzīvojam. Bet strādāju pati un vīrs mani neuztur.

Vecāki mani ir atbalstījuši, bet daudz esmu darījusi pati, bet nevaru teikt, ka dikti strādāju un cīnījos un, ka nu katrs mirklis, kas bijis smagāks, mani tur kaut kā baigi kā cilvēku izveidojis. Galu galā materiālā ir tikai viena dzīves joma.

Otrais variants.

Kā pabeidzu vidusskolu un sāku studēt pilna laika klātienē, tā izvācos no vecāku mājām (viņi tieši tobrīd arī šķīrās un tāpat man nebija, kur dzīvot). Tajā pašā brīdī arī sāku pilnībā sevi uzturēt, tajā skaitā nācās ņemt studiju kredītu. Tos četrus studiju gadus, kad paralēli strādāju pa vakariem un brīvdienām pilnu slodzi, atceros ar šausmām. Priekš manis tā bija elle, nemitīgi biju psiholoģiski un fiziski pārgurusi, visu laiku arī jutos ļoti vientuļa. Par attiecībām nevarēja būt ne runas, jo tam diennaktī fiziski neatlika laika. Studijas arī bija ļoti intensīvas un bija daudz mājās tam jāpievēršas. Protams, tas posms mani pamatīgi norūdīja, tagad šķiet, ka vairs nekas nav neiespējams, taču es būtu laimīga, ja man būtu bijis ģimenes atbalsts tolaik.. Ja ne materiāls, tad morāls. Un es nekad negribētu, lai maniem bērniem būtu tā, kā bija man. Ļoti ceru, ka varēšu sakārtot savu dzīvi tā, lai varētu sniegt viņiem kaut nelielu atspērienu.

1.variants!

1.variants. Nekad netēmēju uz tādu dzīvi, bet tā ir sanācis. Ir diezgan bēdīgi dažreiz, jo gribētos visu izbaudīt uz savas ādas. Tomēr.. vēl jau visa dzīve priekšā. :)