Vieglais ceļš vai grūtais

Nav man bagāti vecāki vai vīrs. Pati esmu strādājusi n-tos gadus bez brīvdienām un atvaļinājumiem, lai tiktu tur, kur esmu. Nekādi mantojumi nav, 70 000 eur kontā arī nav, lai nopirktu dzīvokli bez kredīta. Viss jāsasniedz pašu spēkiem. Un, protams, ka tas ietekmē cilvēka personību. Es nemaz negribētu, lai man viss nokrīt no gaisa, jo ejot cauri daudzām grūtībām, esmu iemācījusies novērtēt un priecāties par dažādām lietām , sīkumiem. Turklāt tā gandarījuma sajūta par to, ko pats esi sasniedzis, ir neizsakāmi laba (l)

2. variants. Viss man bijis jāsasniedz pašai. Domāju, ka tas attiecas ne tikai uz sievietēm, bet vispār uz cilvēkiem - cilvēks, kam vienmēr viss ielikts mutē ar zelta karotīti, nonākot mazāko grūtību priekšā, apjūk un nezina, ko nu darīt.

2. variants. visu esmu panaakusi pashas speekiem. Ir gaajis visaadi, bet taa atskatoties, es saprotu, ka man taada viegla roka, viss padodas bez probleemaam

Kaut kas pa vidu. Vecāki atbalstīja studiju laikā ar naudām, pēc tam kūlos pati. Vīrietis neviens mani nav uzturējis un arī negribētu tā, ka pilnībā uztur. Man patīk tāds vidusceļš ik vienā lietā. Viena visu vilkt negribētu un tā, ka pilnībā uztur arī nejustos ērti.

Esmu pirmais variants , bet tas nav iemesls nestrādāt smagi arī pašai, lai pēc iespējas ātrāk varētu pati sev visu nodrošināt.

Šeit ir kāda, kas viena pati priekš sevis ir nopirkusi dzīvokli?

otrais variants

Es vairāk atbilstu otrajam scenārijam. Lai atrastos tur, kur esmu tagad, esmu daudzām grūtībām izgājusi cauri. Esmu tikai savas dzīves sākumposmā, tāpēc domāju, ka man vēl tāls un smags ceļš ejams, lai nostabilizētos savā dzīvē un nopelnītu Tevis nosauktās lietas. Bet jāpiekrīt kampanellai, ka tā gandarījuma sajūta ir super!
Manuprāt, tas ļoti ietekmē cilvēka personību. Vai uz labo vai slikto pusi, tas no katra individuāli ir atkarīgs, bet kopumā, jā, ietekmē!

Man arī pa vidu. Studijas un sākuma dzīvi Rīgā apmaksāja vecāki, vēlāk ar draugu abi parūpējāmies par savu mitekli.

Ne vienmēr aprakstītas 1. scenārijs ir "Vieglais" ;-)

Laikam jau skarbais variants. Jau kopš apzinātās bērnības ļoti nepatīk lūgt palīdzību, tāpat kā palikt parādā par nelūgtu palīdzību, arī vīriešiem. Viennozīmīgi negatīvi ietekmējis attiecības ar vīriešiem no ģimeniskā skatu punkta.
Taču dzīve izvērtusies atbilstoši maniem vājajiem spēkiem, nesūdzos. Jo tad, kad materiālais nav izvirzīts kā primārais mērķis, viss norit vienkāršāk, plūstošāk (l)

Šo personības šķautni visvairāk gan jau ietekmē redzētais un trūkstošais ģimenē. Tas par nemateriālām lietām.

2. variants. Nekad nav bijus doma dzīvot uz kāda cita rēķina vai dzīvot ar kādu kopā tikai aprēķina pēc. Es vienkārši tā nemācētu.
Es domāju, ka neatkarīgi no tā kā cilvēki dzīvo - paši sasnieguši visu vai ne paši, bagāti vai nabagi. Tāpat vienmēr būs tā, ka katram savas problēmas. Kas vienam dots, otram nav. No malas bieži vien viss izskatās citādi kā ir īstenībā.

2. Variants
savā ziņā ir laba sajūta, ka zini - esi pietiekami patstāvīgs cilvēks un spēj izkarot savu ceļu pats. Tajā pašā laikā- reizēm gribās kādu, kas par tevi parūpējas (ne finansiāli), bet visādi citādi :D lai tā atbildības sajūta beidzot samazinās un vari paļauties uz kādu citu.

2.variants

es droši vien atbilstu pirmajam scenārijam, bet ne tā, ka man viss būtu uz paplātītes - viss, kas man ir sniegts no vecāku puses, ir ļoti novērtēts un ne brīdi tā nav bijusi tukša iegriba.
mani vienmēr mulsina tas, ka cilvēki domā, ka, ja reiz tev ir vecāku finansiālais atbalsts, tad tu pats nejēdz nostāties uz savam kājām un pats nepratīsi neko sasniegt. es gribētu teikt, ka viss ir atkarīgs no audzināšanas un tā, vai tev iemāca novērtēt lietas un cilvēkus un pats galvenais - domāt! pateicoties iespējām un atbalstam, esmu izaugusi par normālu, domājošu, vispusīgu cilvēku, kas tagad pats domā, kur, ko, kā ar ko, nevis paļaujas uz mūžīgo backup'u, un par ko būšu vienmēr pateicīga. nevaru pateikt, vai tas kaut kā ietekmē personību, droši vien tas atkarīgs no šīs personības un tās attieksmes pret piedāvātajām iespējām no vecāku/drauga/vīra puses. bet, ja ir visām pusēm apmierinošas iespējas vienai otru pabalstīt vai atbalstīt, kāpēc tas bieži vien ir vairāk nosodāmi nekā, ja, piemēram, sadzīves apstākļi nav tik labi un tev pašam ir jākuļas jau no pusaudžu gadiem? :)

Pēc šāda dalījuma laikam sanāk kaut kas pa vidu - bakalaura laikā man deva naudu (mācījos budžetā), bet maģistram sedza studiju maksu. Auto un dzīvokli gan neviens netaisās dāvināt :D

Es gan nedomāju, ka pirmais variants vienmēr nozīmē, ka sieviete dzīvē neko pati nevarēs izdarīt, gaidīs no citiem vai "salūzīs" pie pirmajām grūtībām. Ja ir ieaudzināts stingrs raksturs un mērķtiecība, nekas tāds nenotiks. Ja nav, tad arī otrajā variantā iznākums būs, kāds būs.

Maz ir tādu cilvēku, kam viss ar zelta karotīti ielikts mutē. Tikai dažiem patīk tā domāt par citiem.

1. scenārijs.

Tā kā diskusija ir par materiālo pusi, tad precīzāks nosaukums varētu būt ''Materiāli vieglais ceļš vai grūtais''.

Ne jau nauda ir tā, kas dzīves ceļu padara par vieglu vai grūtu :)

Cormeum, bet tas ir viens no komponentiem.

Apple_pie, piekrītu :) Es domāju, ka katram ir dzīvē kāds lauciņš, kurā veicas un kurā ne pārāk raiti sokas :)

Kad biju pabeigusi vidusskolu un tikko sāku dzīvot atsevišķi, gan studijas, gan dzīvokli sarūpēja vecāki. Esmu neizsakāmi pateicīga viņiem par to, ka sarūpēja tos pamatus, deva iespēju viegli uzsākt patstāvīgu dzīvi un ļāva pilnībā nodoties mācībām. Tas man nekādā veidā netraucēja vēlāk veidot karjeru, nevienam uz kakla nedzīvoju, šobrīd pati varu visu nopelnīt un pavisam noteikti saviem bērniem vēlos sagādāt tās pašas lietas, lai viņiem nav lieki jāstreso un jāskumst par to, kā sākumā savilkt kopā galus.

Protams, kaut ko tādu ne visi var atļauties, taču man liekas drausmīgi, ja vecāki to mierīgi var atļauties, taču bērnam neko nedod, kamēr paši dzīvo šiki...