Tādu bēdīgu smīniņu gan man izraisa tās dāmas, kuras ir gatavas atdot savas balsstiesības utt. Man ir lielas aizdomas, ka, nokļūstot pārsimt gadu senā vēsturē, tiktu dziedāta cita dziesma...
Starp citu, par mājsaimnieču jautājumu man ir pretrunīgas sajūtas. Uzskatu, ja tā ir apzināta izvēle un no sirds gribēts dzīves ceļš, tad tas ir labi. Ir jau arī gana daudz vīriešu, kas to atbalsta. No otras puses, mans tēvs, liels tradicionālists, pirms laika nosvinēja desmit gadu kāzu jubileju ar "profesionālu mājsaimnieci", kura visu mūžu ir nodarbojusies ar bērnu dzemdēšanu un audzināšanu, neko īsti vairāk. Taču, kad man skolas laikā atzīmes noslīdēja uz leju, tad viņš kā sliktu scenāriju minēja to, ka es varētu palikt par mājsaimnieci. Tas man liek domāt, ka no vīrieša perspektīvas tas vismaz daļēji ir egoisms - iekārtot dzīvi, kas pašam ir ērtāk. Pelni naudu, bet visu pārējo tavā vietā izdara. Kaut gan savai meitai novēlētu citādu dzīvi. Ej nu saproti.