mīlestība vai aprēķins

Es esmu tikai par precēšanos mīlestības dēļ, t.i. uz mīlestību balstītas laulības. Protams, ka ir arī aprēķins, bet tas nav jāsaprot kā materiālais aprēķins, drīzāk ir tā, ka katrs no pāra aprēķina, vai būs labi ar šo cilvēku, kāds viņš ir sadzīvē utt., visā, kas nu kuram svarīgs.

Nauda ir gaistoša, tikpat gaistoša cik mīlestība. Kā gan to var salīdzināt? Viss atkarīgs no cilvēkiem.
Es satiku savu draugu un iemīļoju no pirmā acu skatiena, man pat nevajadzēja ar viņu pārmīt vārdus kad sapratu, ka gribu ar viņu sarunāties, un viņš ir ļoti rūpīgs un gādīgs cilvēks, droša saliņa, mana būtība pat nav tik stingra un stabila kā viņējā.
Tādēļ nespēju piekrist ka aprēķins būtu kas tāds ko izcelt kā labāku, kādam tā ir labi, citam nemaz.

pārrakstījos nedaudz, es pat nezināju to cilvēku tā, kad jutu ka gribu iepazīties

Zinu ļoti daudz meiteņu, kuras apprecējušās vai ir kopā ar cilvēku aprēķina dēļ, bet ne gluži naudas, bet tieši kā pārējās saka- vīrietis ir labs kopdzīves, un bērnu tēva prototips!

Reiz runāju ar vienu pieredzējušu sievieti, viņa teica, ka pirmoreizi aprecējusies, jo bija ļoti iemīlējusies, taču pēc gadiem izšķīrušies..

Otrreiz precējusies ar prātu!! un dzīvo kopā vēl līdz šim, teica, ka iemīlēšanās, gan nedaudz citā izpratnē, atnākusi vēlāk.. Attiecības saista liela cieņa.

Es nespētu jebkāda izdevīguma dēļ laulāties ar vīrieti! Iespējams ar gadiem mans viedoklis mainīsies, jo man iemīlēšanās pagaidām tiešām iet kopā ar vilšanos, sāpēm un ciešanām, kuras pārsvarā arī pati sev radu..

Aprēķina laulības varbūt ir "gudrākas", bet.. kaada jeega visu muuzhu nodziivot ar cilveeku, kursh tev vienalga ir svešs? Bez tādām lietām kā prieks par kopaa pavadiitajiem briizhiem, rūpēm, smiekliem, muljķībām, tās sajūtas, ka tas ir tavs cilvēks.. Emociju ziņā tas nevar būt tas pats.

Nevaru no tel iekopēt, bet laikam Marīī pateica, ka: tādēlj jau tu iemīlies, jo viņš ir ideālākais. Nūūū.. :D es gan nezinu, es savējo mīlu, viņš ir brīnišķīgs, bet neteiktu, ka ideāls, ir lietas, kas briizhiem kaitina, bet vnk sadzīvo ar to. Nezinu nevienu kurš uzskata ka otrs cilvēks ir perfekts. Es driizaak teiktu, ka miilestiiba ir speeja sadziivot neskatoties uz 'trūkumiem'.

Liekas, ka dažas meitenes jauc iemīlēšanos ar mīlestību. Neuzskatu, ka aprēķina laulības ir noturīgākas par laulībām, kas noslēgtas patiesas mīlestības vārdā. Tāpat arī nedomāju, ka īsta mīlestība tik vienkārši var izgaist. Protams, ja cilvēki ir tikko iemīlējušies un rozā briļļu periodā ir apprecējusies, tad visādi var būt, bet, ja abu starpā ir mīlestība , kas veidojusies daudzu gadu garumā, tad pareizi kopjot attiecības, jūtas nevar vienkārši izgaist.

Es driizaak teiktu, ka miilestiiba ir speeja sadziivot neskatoties uz 'trūkumiem'.

Ja apprecēts ir labā tēva prototips "aprēķina" dēļ, tad jā, visus neideālumus būs daudz grūtāk pieciest.

Kaut kur esmu lasījusi, ka ir pat pierādīts, ka aprēķina laulības tiek šķirtas retāk. ir tak pat joks, ka pāri tur kopā ne jau mīlestība vai bērni, bet hipotekārais :D

Patiesa mīlestība, manuprāt, ir kārtīgs aprēķins arī. Kad ir tā sajūta, ka "es gribu būt šī vīrieša bērnu māte". Parasti tur nāk no smadzenēm impulss vairāk kā no sirds. Lēmumi, kas pieņemti ar prātu, ir aprēķins.

Par aprēķinu, kas balstās uz draudzību un raksturu saderību, esmu labās domās. Galu galā kaisle pāriet.

tad tu saki,ka ja 2 cilvēki iemīlās, tad viņi nekad viens otru nemīlēs? Vai tomēr iemīlēšanās vai nu izzūd vai pāraug mīlestībā?

Nē, es saku, ka tās ir divas dažādas lietas, kuras daudzi jauc. Jautājums ir par mīlestību, bet daudzi runā par iemīlēšanos.
Es saku, ka ja pāris ir kopā 10 gadus un domā apprecēties(nav runa par precībām nadas dēļ), tad viņi to visticamāk darīs mīlestības, nevis iemīlēšanās dēļ. Nebūs pēc 10 gadiem tikai iemīlēšanās, rozā brilles un akls cukurs, bet visticamāk jau nopietna mīlestība, kura pieredzējusi priekus, bēdas. Es saku, ka cilvēki jauc divus jēdzienus un saka, ka uz iemīlēšanos nevar balstīt attiecības, precības. Bet jautājums bija par mīlestību, nevis iemīlēšanos un mīlestība, kura ir stipra un nopietna var būt pamats lēmumam precēties, dibināt ģimeni.
Iemīlēšanās ir sākumā, bet pēc tam jūtas vai nu izgaist vai pāraug mīlestībā, kuras dēļ cilvēki mēdz precēties(piemēram, tad, kad neskaita cik nulles ir vīrieša bankas kontā).

Nē, es saku, ka tās ir divas dažādas lietas, kuras daudzi jauc. Jautājums ir par mīlestību, bet daudzi runā par iemīlēšanos.
Es saku, ka ja pāris ir kopā 10 gadus un domā apprecēties(nav runa par precībām nadas dēļ), tad viņi to visticamāk darīs mīlestības, nevis iemīlēšanās dēļ. Nebūs pēc 10 gadiem tikai iemīlēšanās, rozā brilles un akls cukurs, bet visticamāk jau nopietna mīlestība, kura pieredzējusi priekus, bēdas. Es saku, ka cilvēki jauc divus jēdzienus un saka, ka uz iemīlēšanos nevar balstīt attiecības, precības. Bet jautājums bija par mīlestību, nevis iemīlēšanos un mīlestība, kura ir stipra un nopietna var būt pamats lēmumam precēties, dibināt ģimeni.
Iemīlēšanās ir sākumā, bet pēc tam jūtas vai nu izgaist vai pāraug mīlestībā, kuras dēļ cilvēki mēdz precēties(piemēram, tad, kad neskaita cik nulles ir vīrieša bankas kontā).

+ pilnībā piekrītu

ir arī aprēķins, bet tas nav jāsaprot kā materiālais aprēķins, drīzāk ir tā, ka katrs no pāra aprēķina, vai būs labi ar šo cilvēku, kāds viņš ir sadzīvē utt., visā, kas nu kuram svarīgs.

Piekrītu, tas ir visīstākais aprēķins. Un tas nav slikti. Es pat pieņemu, ka tāda laulība ir daudzejādā ziņā vieglāka, rāmāka, arī drošāka, jo esi kopā ar cilvēku, kuru ļoti cieni, ar kuru iespējams esat labi draugi, ir līdzīgas domas, uzskati, nav visādas kaisles izraisītas blaknes, greizsirdības un tml. Un galu galā tas tad nav tāds jūtu vadīts lēmums, tas ir apzināti un tāpēc iespējams aŗī stabilāk.

Es pati apprecējos aiz lielas mīlestības, jūtu vadīta. Mierīgi nav bijis nekad :D Gājis ir visādi, bet tā ir tā cena, ko esmu gatava maksāt, lai būtu kopā tieši ar šo cilvēku, nevis ar kādu, ar kuru ir mierīgi.

es pat pieņemu, ka tāda laulība ir daudzejādā ziņā vieglāka, rāmāka, arī drošāka

Es reāli nesaprotu, kas var būt mierīgāks un drošāks laulībā, kurā nav mīlestības? Manuprāt tas ir tikai uz laiku, kamēr abiem ir izdevīgi, līdz viena puse iemīl kādu citu cilvēku. Es vispār nevaru iedomāties, kā cilvēks var visu mūžu nodzīvot bez patiesas mīlestības, rūpēm. Un tas , ka daudzas te pin iekšā iemīlēšanos, kaisli un rozā brilles, ir galīgi nevietā. Jo runa ir par laulību. Un to vajadzētu slēgt patiesu jūtu vadītam, nevis kaisles vai iemīlēšanās periodā.
Es neticu, ka cilvēks visu mūžu vair laimīgi nodzīvot laulībā bez jūtām, jo agri vai vēlu satiks cilvēku, kas liks sirdij pukstēt straujāk.

kampanella, var un kā vēl var. Mana vecmāmiņas māsa tā nodzīvoja laulībā visu mūžu. Mums bija ļoti tuvas attiecības un viņa daudz stāstīja pr savu dzīvi. Bija jaunības dienu mīlestība, bet tur gāja traki un sāpīgi... Un tad viņa pieņēma lēmumu apprecēt vīrieti, ar kuru bija miers, stabilitāte un cieņa. Gan trīs bērni izaudzināti, gan īpašumi iekopti, viss kārtībā, viņa nekad nav nožēlojusi šo lēmumu, kā pati teica.

Cik mana mamma stāstīja, tad viņas mamma arī apprecējās ar vīrieti ar kuru ir stabilitāte bet ne mīlestība, mīlestība viņai bija pret mākslinieku - gleznotāju, kas bija diezgan bohēmistiskas dabas cilvēks, kurš patika daudzām sievietēm, cik noprotu - laimīga viņa nekad nebija, lai gan laulības laikā radīja bērnu. Arī no malas mana mamma neredzēja viņus laimīgus, attiecības bija vēsas, gulēja pat atsevišķās gultās.
Es noteikti neko tādu savā dzīvē nevēlētos. Es labāk izbaudu sāpes un rūgtumu nekā esmu kopā ar cilvēku kuru nesaista patiesas jūtas. Bet runāju par sevi, jo ļoti daudz tādu kam tas ir vienkārši. Un galu galā, dzīves laikā otru spēj arī iemīlēt, varbūt ne tik patiesi un skaisti kā tas notiktu uzreiz, bet ir iespēja.

Nekad neesmu slēpusi, ka savu vīrieti novērtēju racionāli (ar aprēķinu) pirms iemīlēties. Redzēju, ka puisis ir tāds, kurā varu viegli ieķerties, bet aplauzties pēc rozā briļļu perioda negribēju. Man bija svarīgas tādas īpašības kā čaklums, strādīgums, godīgums, prāta spējas, mērķi, arī gatavība veidot ģimeni un būt par labu tēvu. Tikai apzinot šo visu vīrietī, atļāvos veidot attiecības un ātri vien iemīlējos. Tagad baudu patiesu un ļoti dziļu mīlestību pret savu vīru. Tāpēc atļaušos teikt, ka aprēķinam un mīlestībai nav obligāti jāizslēdz vienam otru attiecībās.
P.S. izvērtēju arī sliktās īpašības, vai es spēšu ar tām sadzīvot.

Manuprāt, harmoniska laulība bez mīlestības nav ilgtermiņā dzīvotspējīga :)

Ja aprēķins bijis veiksmīgs, mīlestība pati radīsies. Viens neizslēdz otru!

Es esmu viena no taam sievieteem ,kura abas lauliibas ir sasteigusi.Abaas taa miilestiiba ir naakusi veelaak.Atceros,ka pirmaa lauliibaa savu viiru saaku miileet tiesi tad,kad paliku staavoklii,nonaacu slimniicaa,kur pavadiju ilgu laiku uttTaas ruupes par mani,veelaak par beerniniem manii ienaaca miilestiiba pret so cilveeku.Miilu vinu veel joprojaam,bet noteikti taa ir miilestiiba "citaa kategorijaa" jau.To tik gruuti aprakstiit...
Ar otro viiru noteikti man bija liela aizrausanaas,driizaak taada iemiileesanaas stadija...Saprotams, ka 16 dienu laikaa te nevar runaat par "lielo miilu",bet arii taa atnaaca .Tuuliit jau svineesim palielu skaitli kopaa.