Ja tu šādi turpināsi sevi noliegt (jo man liekas, ka tev ir arī ļoti nopietni kompleksi attiecībā uz sevi, kurus tu centies maskēt ar ārējo izskatu), tevi samīs dzīve. Tu pazudīsi. Priecājies, ka par tevi vēl kāds smejas, tas nozīmē, ka vēl ir cerība, jo cilvēki tevi ievēro (nu un tad, ka varbūt lielākoties tikai pēc izskata). Var pienākt brīdis, kad vairs nesmiesies un neievēros. Ko tad tu darīsi?
Tev jāatrod kāds, kuram tu vari uzticēties. Šķiet, ka labākais variants šobrīd varētu būt tavs draugs. Pārstāj viņu kontrolēt, saproti, ka neviens nevienam nekad nevar piederēt.
Tavā tekstā gan īsti līdz galam nesapratu - no kā tieši tu baidies? Izskatās, ka visvairāk no sevis, nevis no citiem. Tādos gadījumos iesaku būt pret sevi nežēlīgai (labos nolūkos) - izaicini sevi, sarunā ar sevi, ka pārkāpsi bailes, jo tas arī būtībā ir vienīgais veids, kā tikt ar tām galā. Sākot no sīkumiem - apsoli sev, ka aiziesi uz veikalu un nopirksi kokteilīti, beidzot ar lielām lietām - ja tev bailes no augstuma, uzkāp uz mājas jumta vai nolec ar gumiju. Sastādi sarakstu ar lietām, no kurām tev ir bail un sākumā reizi nedēļā, pēc tam jau reizi pa 3 dienām paveic kādu no tām lietām. Citādi būs tā, ka dzīve tevi piespiedīs to kaut kad izdarīt, nekur tu neliksies, reiz nāksies sevi sastapt face to face un atzīties, ka pienācis laiks mainīties. Un tad būs šoks pašai par sevi.
Starp citu, ļoti novērtējami, ka tu publiski spēj atzīties savās bailēs. Nu un tad, ka šeit visi nepazīstami (tas gan jau visu atvieglo), bet tas tāpat ir liels solis, jo norāda, ka tu apzinies savu problēmu un dziļi sevī izjūti vēlmi to mainīt.
437
