Es studēju doktorantūrā. Negribu izklausīties augstprātīgi, bet daudzi, kuri vēl pat bakalaura grādu nav ieguvuši un šobrīd domā, ka pabeigs bakalaurus, tad maģistrus un tad stāsies doktorantūrā - rūgti maldās. Daudzi nemaz īsti neizprot, ko nozīmē studēt doktorantūrā un izstrādāt doktora disertāciju. Tas tiešām nav kā maģistra darbs, tikai nedaudz apjomīgāks.
Mana motivācija? Gribu kļūt par profesori. Gribu strādāt zinātnē, apvienot pētniecisko darbu ar darbu industrijā, ieviest inovācijas vietās, kurās strādāju. Ļoti patīk darbs ar studentiem! Gribu kļūt par atpazīstamu speciālistu+zinātnieku+pētnieku. Man padodas rakstīšana, analizēšana pētniecība, līdz ar to publikācijas nesagādā lielas problēmas, esmu jau pat paguvusi tikt pie žurnālraksta, kā arī vairākām publikācijām, kas indeksētas starptautiskās datu bāzēs. Gribu būt pati sava laika noteicēja, nevis visu dzīvi strādāt kāda padotībā. Un pētnieciskais darbs tomēr dod sava veida brīvību.
Jāatzīst gan, ka darba ir daudz. Strādāju industrijā, strādāju pētniecībā, studēju... Bet stipendija ir nieka simts EUR mēnesī... Tie, kas sāk pāris gadus pirms manis, saņēma 400-800 Ls/mēnesī. Iestājos tādā gadā, kad vispār doktorantiem vairs nebija Eiropas stipendijas. Bet nabags neesmu, dzīvoju ļoti labi - bet ne jau tāpēc, ka vīrs bagāts - tāpēc, ka pati esmu daudz sasniegusi. Ir bijuši periodi, kad strādāju mēnesi no vietas, bez nevienas brīvdienas, n-padsmit stundas dienā. Mans šefs reiz teica, ka es pārāk daudz gribot - darbu saglabāt gribu, studēt doktorantūrā gribu, strādāt pētniecībā gribu - ka nevarot tik daudz gribēt. Bet es gribu! Un es daru. Pašlaik šķiet, ka diez gan veiksmīgi ar visu tieku galā.
449
