Vai kādai no jums kādreiz ir bijusi tāda sajūta, ka nedzīvojat pašas savu dzīvi? Jā, protams, ir mācības augstskolā, darbs un ģimene, bet tad vienā dienā pamostaties un jautājiet sev - bet ko es daru, lai veidotu savu dzīvi tādu kā patiešām vēlos? Jo redziet nākas saprast, ka augstskola nav īsti tā, ko vēlētos apmeklēt, bet ģimene par to ir priecīga. Un darbs ir dzīšanās pēc patstāvības un pierādījums pašpietiekamībai, kas būtībā jau ir labi un par ko arī ģimene priecājas. Un attiecības ir ar puisi, kurš ģimenei patīk. Bet galu galā, jā, viss ir skaisti un jauki, tikai tas burbulis reizēm pārsprāgst un tad ir asaras, jo sāku domāt, ko gan patiesībā es esmu darijusi, lai patiešām būtu laimīga un darītu lietas, kas mani aizrauj un veido manu nākotni, nevis tikai to, ko vajag, jo tā vienkārši vajagun ģimene laimīga. Un būtībā jau es centos mainīt to visu. Jau labu laiku man ir draugs, kurš manai ģimenei īsti nepatīk.. Nu un kas, galvenais, ka labi izturās un es esmu laimīga. Tomēr dažreiz joprojām zem ģimenes spiediena liekas, ka varbūt vajadzētu šīm attiecībām atmest ar roku, jo nezin kāpēc viņš tomēr nav man piemērots. Bet ar skolu pa vecam - pabeigšu un iešu strādāt, bet laimīga nebūšu. Zinu to, jo jau tagad daļēji strādāju jomā, kuru studēju un ar katru dienu arvien vairāk jūtu, ka neesmu savā lauciņā, nejūtos iederīga. Līdz ar to arī strādāt grūtāk. Tad nu tā.. Varbūt vēl kādai gadijusies līdzīga situācija? Vai varbūt man vienkārši vajag sapurināšanu un nolaišanos uz zemes, jo dzīvē jau visu nevar gribēt..
427
