Man tāda pavisam nejauka situācija gadījusies. Draugs jau ilgāku laiku strādā darbā, noliktavā. Darbs fiziski smags, bet kā neklātienes studentam, der. Nopelnīt var ļoti labi, bet ir viens bet. Draugu, kā jaunāko, tur nemitīgi visi izmanto. Piemēram, visi sēž un dzer alu, draugs strādā, jo grib ātrāk pabeigt un viss. Tur pastāv divi varianti - sēdēt un dzert ar visiem, kas nozīmē strādāt nevis 8h, bet 12h kā minimums, kamēr visa tonnāža tiks salikta, vai vienam rukāt, kamēr pārējie strādā brīvā režīmā. Nav viņš nekāds čīkstulis, nekad neteiks, ka ir grūti, nesūdzēsies. Tāpat viņam laba sirds, ja kāds paprasīs palīdzēt, viņš to izdarīs. Kā cilvēks ļoti izpalīdzīgs, par sevi maz domā, bet es jūtu, ka viņu tajā darbā vienkārši izmanto. Teicu, lai parunā ar šefu, varbūt var aizsūtīt uz citu vietu, aizsūtīja, bet turpināja mētāt pa tām divām vietām, rezultātā, viņam bija knapi 8h diennaktī, kad viņš ir mājās. Šonakt lūzuma punkts laikam viņam, kad viss tik tālu, tad nedaudz iedzēra un pateica, ka darbā viņu tā teikt, pat morāli apvaino, sauc par suni utt. Varbūt kādam tas liksies smieklīgi, bet goda vārds, es sāku raudāt. Aprunājos ar viņa mammu, viņa arī saka, ka draugs pēdējā laikā vispār ir nekāds, nodzenāts, noguris, atnāk pagulēt tās dažas stundas, kā jāiet jau uz darbu. Saku viņam, lai iet prom, arī vecāki to atbalsta, saka, ka piepalīdzēs ar naudu, bet viņš ir spītīgs un paliek pie sava - nekur neiešu, vajag strādāt, naudu, par skolu jāmaksā, kauns no vecākiem prasīt atkal utt.
Kā likt viņam saprast, ka viņš sev ļoti dara pāri? Tā nauda nav tā vērta, pietam, ja vecāki viņu atbalsta un paši mudina iet no turienes prom(t) Saprotams, ka tie darbi neskrien nevienam pakaļ, un mūsu laukos to iespeju ir pavisam maz, bet viņš bez maz man sāk pārmest, ka es gribu, lai viņš sēž bez darba tagad, bet man grūti ar viņu sadzīvot, ja viņš ir pārvērties par tādu kā robotu un skaidri redzu, ka tas darbs viņu morāli iztukšo:-/
18
