Sveikas,ceru,ka varēsiet palīdzēt. Esmu ļoti jauna, eju vidusskolā, bet ir milzīga krīze dzīvē. Pirms nepilniem 3 gadiem iepazinos ar puisi,kurš ir 8 gadus vecāks. Sakam attiecības,ar laiku parvācos no laukiem uz Rīgu,lai uzsāktu kopdzīvi un saktu mācities vidusskolā. Kopā dzīvojām gadu ar pusi, bija gan strīdi, gan histerijas, bet tagad saprotu ka par sikumiem un daudzas bija manas kļūdas. Tā nu mēs dzīvojām ik pa laikam kasoties un piedzīvojot dažas ļoti lielas scēnas,bet tapat attiecibas bija normalas un biju laimiga.Ar laiku stridejamies biežāk, viņš saka iztureties aizvien sliktak. Pedeja meneša laika daudz dzera, bet es nevelejos viņu pazaudēt tādēļ biju mīla un centos. Tad, pēkšķi viņš pameta mani, sapes nezēligas, nejutos ka cilveks bez viņa. Nedēļu mocījos un cereju,kka vins atgriezisies, līdz pekšņi atklaju ka esmu stavokli, man ir 18 gadi, un ir pats grutniecibas sakums. Pateicu to viņam, bet viņš teica ka bus labs berna tevs bet nedzivos ar mani kopa tikai yadel ka ir kopigs berns. Es jutos sagrauta un veljoprojam ceru,kka vins atgriezisies, jo es viņu ļoti mīlu. Man ir vecaku atbalsts bet tapat ir ļoti gruti. Bail par bernu, vai viņš stresu iztures, vai vares izturet manas nebeidzamas sapes un ciesanas,vai es pati varesu izturet? Esmu tikai otraja nedēļā, varu iedzert tabletes un atteikties no berna, vai labak ceret uz ģimeni, cinities un beigas viss nokartosies? Vel pirms meneša vins teica ka mil mani, es no visas sirds ceru ka vel tagad ta ir un mums var sanakt kopeja gimene. Bet ja man nebus vina atbalsta un bus nenormals stres un ciešanas, labak nebutu to visu izbeigt kamer vel nekas nav isti izveidojies? Esmu izmisusi, velos gimeni kopā ar berna tevu un nevaru pienemt to,kka vins var ari neatgriesties. Ka jums liekas-mman ir verts cinities, ceret un ari apdraudet bernu ar savu stresu, vai laibak likt tam visam punktu un sakt stradat tikai ar sevi un savam jutam?