izolēt sevi?

katia, braucu tikai tāpēc,ka nevarēju atrast sev īsto vieto,allaž kaut kas nezināms urdīja sirdi,nu zini,tā sajūta,ka zini,ka kaut kas nav tā kā vajag un gribas. Mamma ieminējās - aizbrauc uz pāris dienām,padomā un apdomā. Man kā reiz bija arī grūts posms pēc attiecību kraha. Tiklīdz mamma ieminējās par to,tā man bija skaidrs,ka jā,tas ir tas ko gribu. Un viss. Es izlēmu,ka gribu krasi izmainīt dzīvi kaut uz pāris nedēļām. Aizbraucu ar domu par mēnesi (septembris) bet tas ievilkās uz gandrīz gadu. Man vienkārši bija sajūta,ka tā vajag. Tajā laikā daudz rakstīju un lasīju,man bija līdzi dators utt bet nebija interneta (tikai tik cik telefons zonu uzķēra). Varbūt būtu tur sabijusi ilgāk bet vienā reizē atbraucot uz mājām lai dotos pie zobārsta - satiku vīrieti (cik banāli,kā filmā,ne?) un likās,ka drusku jāuzkavējas pilsētā. Tā nu aizkavējos un jau 3 gadus esam kopā,bet tas cits stòrijs. Galvenais ko ieguvu ? Sirdsmiers. Iepazinu sevi labāk,domas sakārtojas pa plauktiņiem,iemācies gūt baudu no minimuma un bez mūsdienu tehnologjijām (pārsvarā bez).:-)

Annija27-parasti cilveeki ,kuri ir loti iedzilinaajusies savaa darbaa(rakstiisana,gleznosana,ausana)taadi riktiigi maakslinieki(es sevi noteikti nesauktu par taadu ),veelas loti nosleegties no visa-reizeem nav laika pat paeest!Dienas viniem aiziet, dziivojot pilniigi "citaa pasaulee"-vispaar loti interesanti.Man veel taa nekad nav bijis,bet es gribeetu pameeginaat!

Es vienkārši nespēju iedomāties, ka kāds normāls cilvēks var visu pamest uz pusgadu, lai rakstītu. Ko tālāk? Mēģināt to pārdot?

Tas ir treniņš, prakse. Tu taču topošajam atlētam neteiktu, lai viņš turpina sēdēt ofisā un tad 30 gadu vecumā lai fiksi uztrenējas sacensībām.

Tikt nevarēs atpakaļ turpat, kur būsi pabeigusi - ne darbā, ne skolā, ne vienalga, kur tu tagad esi.

Baigā jau nu traģēdija, nevarēt atpakaļ minimālās algas katorgā tikt :D

Taapeec es arii sen atpakal savaa diskusijaa par majas pieskatiisanu teicu,ka mieriigi vareetu dziivot taadaa vietaa pie okeaana,pieskatot to lielo maaju ,un darot kaut ko gariigu ,radosu !

maladajana, drīkst zināt, cik tev toreiz bija gadu?

parasti cilveeki ,kuri ir loti iedzilinaajusies savaa darbaa(rakstiisana,gleznosana,ausana)taadi riktiigi maakslinieki(es sevi noteikti nesauktu par taadu ),veelas loti nosleegties no visa-reizeem nav laika pat paeest!Dienas viniem aiziet, dziivojot pilniigi "citaa pasaulee"-vispaar loti interesanti.Man veel taa nekad nav bijis,bet es gribeetu pameeginaat!

Man tā ir bijis, tādēļ man ir neliela cerība, ka varbūt šī joma ir priekš manis. Gan tajos lauku dzīves posmos tā bija, gan arī manis pieminētajā pusgadā. Toreiz izolēju sevi tieši tādēļ, ka diezgan apsēsti pētīju vienu tēmu. Vienmēr ir bijis grūti agri celties, arī tagad labprātīgi agrāk par 9-10 no gultas laukā nelienu. Bet toreiz - 6, 7 no rīta, tā arī izlidoju ārā, ka tik ātrāk visu sākt darīt. Kaut ko pa darba starpām apriju (burtiski), bet parasti jau nebija ko, tā kā nebiju vēlējusies tērēt laiku, lai ietu uz veikalu. Varbūt kādam izklausās traki, bet tā es nodzīvoju ilgu laiku, nevienu un neko neredzot, tikai šad tad uz lekcijām ierodoties.

Tikai mana pieredze, neko nerādu ar pirkstu "nē, tas taču ir galīgi crazy".
Tas atkarīgs no tā, kas kuram ir iedvesmas un vērtību avots gan dzīvē, gan rakstīšanā. No hroniskas "es izvairos no cilvēkiem" un depresīvu pekstiņu stāstiņiem esmu izaugusi caur līdzdalību brīnišķīgu cilvēku dzīvēs un mācījusies no viņu cilvēcīgā piemēra. Tāpēc tagad šo jautājumu skatu pilnīgi citādi - savs egoisms palikts malā kā dzīvē, tā atkal-rakstīšanā, tā vietā meklēju "patiesību" apkārtējos cilvēkos :-) Bet rakstīšana kā profesija gan man ir aizgājis vilciens, tas vairāk ka hobijs.

katia! Manuprāt, tas nav pareizi. Pirmkārt, kad cilvēks ilgstoši ir viens, vēlāk rodas problēmas ar komunikāciju, bailes no sabiedrības, un to pat cilvēks var nemanīt, bet piecelties ir sarežģīti, un pašapziņa arī var tikt iedragāta. Tā, piemēram, cilvēkam, kurš ilgi nestrādā, vēlāk ir grūti atgriezties atpakaļ apritē.
Otrkārt, tu raksti par to, ka esi nogurusi no sava pašreizējā darba. Vai gadījumā nav laiks ko pamainīt un tiekties uz augšu? Vai varbūt jāatrod kāda jauna nodarbe, kura nesīs enerģijas pieplūdumu.

Emmanuelle, man šķiet, ka ir daudz cilvēku, kuri vēlas dzīvot prom no citiem cilvēkiem un domā, ka tā būtu vēl lielāka panākumu atslēga, taču patiesībā viņu panākumi ir diezgan saistīti ar tuvajiem un apkārtējiem cilvēkiem, no kuriem tiek saņemta pozitīvā enerģija. Tas, protams, var būt arī gluži pretēji, kad nesaņem to pozitīvo enerģiju no saviem tuvajiem, un līdz ar to arī dzīvē neveicās.

:-)

Pirmkārt, kad cilvēks ilgstoši ir viens, vēlāk rodas problēmas ar komunikāciju, bailes no sabiedrības.

Varbūt tā ir, lai gan es sliecos uzskatīt ka nav, bet pieņemsim. Vai tas ir gana labs iemesls, lai nebrauktu? Man šķiet, ka īsti tomēr nē. Es arī tāpat neesmu sabiedrības mīlule, draugiem bagāta u.tml. Ja nekā tāpat nav, tad nav arī ko zaudēt.

Otrkārt, tu raksti par to, ka esi nogurusi no sava pašreizējā darba. Vai gadījumā nav laiks ko pamainīt un tiekties uz augšu?

Tieši to es arī mēģinu darīt aizbraucot. Darbu uzskatu par savas dzīves jēgu. Manas ikdienas gaitas veikalā ir tikai nepieciešamība nopelnīt kādu grasi, lai ir kur dzīvot un ko ēst. Darbs ir tas, ko daru viena mājās vēlos vakaros, un ko gribu darīt, kad visu pametīšu.

Raise-es soreiz biju domaajusi dziivot kopaa ar savu viiru vairaak nost no cilveekiem,vairaak uzlaadeties no okeaana ,dabas!
Varbuut man taada veeleesanaas ir taapeec,ka puss dziive ir pavadiita,straadaajot ar psihiski slimiem cilveekiem.Gribaas pilniigu mieru,Varbuut taapeec man ir noteikti vieglaak runaat ar Cosmo cilveekiem piemeeram,ne reaaliem,zinaamiem utt

es soreiz biju domaajusi dziivot kopaa ar savu viiru vairaak nost no cilveekiem,vairaak uzlaadeties no okeaana ,dabas!

Redzi, tas ir pavisam kas cits, nevis aizbraukt pusgadu padzīvot laukos trenēties rakstīt dižpārdokli!Tu to dari citu motīvu vadīta, Emmanuelle, kā arī kopā ar vīru. Mierīga dzīve jau nav slikta.
Par atlētu runājot, tas arī ir pavisam cits stāsts! :)

katia, maz. Man bija 20.

nevis aizbraukt pusgadu padzīvot laukos trenēties rakstīt dižpārdokli! Par atlētu runājot, tas arī ir pavisam cits stāsts!

...

...

...

godīgi sakot, es pat atbildēt uz kaut ko tādu negribu

Piedošanu Annija,sajuka cipari :)
Par rakstniekiem jaunība vs vecumdienās..nepiekritīšu absolūti. Bet tā ir plaša tēma,katram vecumam radošajā darbība savas kvalitātes.
Par sabiedrību,cilvēkiem apkārt-lūk,es cilvēkus,izņemot ģimeni,neuzskatu par diži nepieciešamiem savā dzīvē. Ir gana daudz ekstravertu cilvēku,bet ir tik pat daudz intravertu.Man neviens no malas nespēs dot vairāk sevis un mana skatījuma uz pasauli izzināšanā,kā tikai es pati.
Pusgads ir smieklīgi maz, es padomātu,ja runa ietu par 5 gadu prombūtni.Mani ļoti saista doma par pazemības,sirdsskaidrības,miera un harmonijas mācīšanos un iegūšanu šādā veidā. Un,ja vēl ir līdzekļi par ko elementārāko nodrošināt-uz priekšu.

Un ne visiem vientulība iet roku rokā ar depresiju.Dzīvojot vietā,kur apkārt ir viss,ko dāvā būšana dabā,nav iespējams būt vientuļam,depresīvam,manuprāt. Cilvēki mūsdienās par maz ir vieni ar sevi un dabu.

Palasīju vienu no Tavām iepriekšējām diskusijām. Manuprāt, lēmuma nopietnība ļoti atbilst Tavam mākslinieciskajam briedumam, un, ja godīgi, es ieteiktu vienkārši rīkoties :-) Rīkoties tā, kā Tava sirds jūt, jo pašlaik šķieti iestigusi pelēkās ziemas purvā. Nav pareiza vai nepareiza lēmuma, nav nekā tāda, kas tagad jāizlemj un tas paliks akmenī iecirsts. Nepatiks vientulība, atbrauksi atpakaļ un kaut vai iesi uz pašreizējo darbu; ja paliec Rīgā, derētu ar kaut ko sapurināties. Horizonts ir tik plašs, cik Tu pati to plašu radi, un debesis tik augstas vai zemas, cik pati tās noregulē :-) Ko traku no ikdienišķām lietām Tev patīk vai gribētu izdarīt?

Ja pietiek drosmes, brauc. Man nepietiktu, lai gan esmu par shadu variantu domajusi. Bail karjeraa atpalikt. Lai gan kas zina, varbut velak...

Brauc.
Ir simtiem cilvēku, kuri nezina piepildījuma, dara negribētu darbu, dzīvo kopā ar cilvēkiem, kurus neizjūt kā savējos un mēģina iekļauties kaut kādos imagināros rāmīšos, lai vismaz kaut kā apklusinātu nepabaroto dvēselīti.

Iespējams, Tu jutīsies nevis iedvesmota, bet iztukšota, neko jēdzīgu neuzrakstīsi, vilsies sevī un kauksi pret mēnesi, bet, hei, varbūt notiks gluži pretējais? Es teiktu, ka ir vērts to noskaidrot.

Pēdējā laikā aizvien biežāk domāju: tas modelis, kuru apkārt redzam visbiežāk, ir tikai viens no bezgalīgas iespēju daudzveidības, un tas, ka to izvēlas vairums, nepadara šo dzīvošanas variantu nedz labāku, ne arī sliktāku. Varbūt izklausīšos banāli patētiska, bet apziņa par tikko minēto ir teju svētlaimīga.

Izdošanos!

Manuprāt, lēmuma nopietnība ļoti atbilst Tavam mākslinieciskajam briedumam

gribas jau domāt, ka tāds ir :D