Šovakar lasu sevis rakstīto - dienasgrāmatas, esejas, pierakstus par izlasīto u.tml.
Secināju vienu. Tajā laikā (vienā gadījumā tas ir mēnesis, otrā 2 nedēļas, trešajā 2 nedēļas), kad esmu izolējusi sevi no pasaules, un dzīvoju viena pati lauku mājās, kur cilvēku kilometriem nav apkārt, un nekur no turienes neizbraucu, es rakstu vislabāk (un lasu visvairāk). Šķiet, tajā laikā raksta pavisam cits cilvēks. Ja atceraties manas iepriekšējās tēmas, varbūt atcerēsities, ka dzīvi gribu saistīt ar ne-fikcijas rakstīšanu.
Jau iepriekš esmu apsvērusi domu doties uz kādu pus gadu uz tām lauku mājām, taču nedaudz baidīja kā vientulība (tā man ir reāla problēma, cilvēku trūkums ļoti ātri un spēcīgi grūž izmisumā), tā arī tas, ka varbūt velti nositīšu laiku, jo esmu bezperspektīva u.tml. No otras puses šķiet - pus gads ir tik īss laiks, ja pieņem, ka es nodzīvošu vēl savus gadus 40-50! Un godīgi sakot esmu arī ļoti nogurusi no sava bezjēdzīgā darba, laika trūkuma, stresa.
Ko domājat? Visu pamest un braukt prom?
86
