PSIHOLOĢIJA/bērnība

1. Laikam 1.5 gads vai kaut kas tamliidziigs. Man bija zaljsh laaciitis, kursh pazuda. Pusdienu kaucu.
2. Iemaacijos runaat un staigaat. :D
3. Veel jo projaam patiik.
4. Muusdienu beerniem - kustiibas
5. Vienmeer piedomaaju, lai buutu iekraajumi. Meerkja deelj no pamatiekraajumiem melnajai dienai neskjirshos. Mani vecaaki ir man piemeers tam, kaadus meerkjus nevajag uzstaadiit un kaa nevajag dziivot.
6. Gjimene un studijas. Ir liidziigas draugu veertiibaam, pilniigi preteejas vecaaku veertiibaam.
7. Taapeec, ka smadzenees veel nav izveidojushies konkreetie pathways lai atcereetos.

paldies !

Es atļaušos nedalīties ar šādu informāciju, jo cik esmu uzdrošinājusies par to runāt, tad man saka, es esmu baigā fantazētāja :D Es, godīgi, atceros fragmentus no ļoooti agras bērnības.
Brīziem liekas, ka zinu, kā savās iepriekšējās dzīvēs esmu aizgājusi. Bet nu ko es tautu smīdināšu :D
Atvainojos ar sabojāto diskusiju!

1. Dažas atmiņas, dīvainā kārtā, ir spilgtas līdz pat detaļām. Labi atceros bērnudārza laikus, dažādas epizodes ģimenē, arī attiecībās ar citiem bērniem. Atceros, kā slīku baseinā, kā pirmoreiz patstāvīgi izkāpu no redeļu gultiņas. Man patika lūkoties uz grāmatām sekcijā, patika rakāties pa sekretēru, skatīties tēta diplomus, spēlēties ar viņa medaļām, iet viņam līdzi uz garāžu. Atceros vectēvu un dzīvi pie vecmāmiņas. Gadi ~4-10. Nezinu, no cik gadiem sākas pusaudzis. :D
2. Līdz 5 gadu vecumam mans lielākais sasniegums bija dziedāšana bērnudārzā. Speciāli man tika piemeklēta dziesma, braucu uz dažādiem pasākumiem un uzstājos. Vēl liels notikums bija braukšana līdzi tētim uz ārzemēm.
3. Spēles stiprināja draudzības saites ar draudzenēm. Braucām ar ragaviņām, šļūcām no slidkalniņiem un tēlojām Titāniku :D, šūpojāmies šūpolēs un dziedājām, spēlējāmies ar bārbijām, bumbu, rāvām vaļā badmintonu, mācījāmies braukt ar riteni. Bija interesanti. Bet es pratu arī spēlēties viena.
4. Uzmanības un ieklausīšanās. Tāda cilvēciska iejušanās viņu ādā. Otra galējība, kas bremzē bērnu - ka neļauj viņam būt patstāvīgam. Neļauj krist un sasisties, neļauj kauties, strīdēties, apdedzināties. Bērnam visu vajag ļaut, tai pat laikā turot vienu aci vaļā. Trūkst harmonijas audzināšanā.
5. No teorētiskā psiholoģijas viedokļa, tādi bērni kā es izaug ar lielām ambīcijām, zinot, ko grib sasniegt. Man traucē tas, ka es biju luteklīte par spīti visam, kas ar mani notika. Mani apbēra ar dāvanām, man nekad nekā netrūka. Vecāki un radi atpirkās ar lietām, pavisam aizmirsdami par emocijām. Tāpēc es tagad esmu savu emociju vergs, man grūti būt racionālai, tiekties pēc saviem mērķiem.
6. Vērtības: ģimene, izglītība, radošā dzīve, mīlestība, draugi. Domāju, ka drīzāk tās ir līdzīgas draugu, nekā vecāku vērtībām.
7. Šo to atceros arī no zīdaiņa laika. Joprojām grūti noticēt, ka es būtu varējusi to nosapņot.

Atļaušos atbildēt tikai uz pēdējo, nr. 7.
Atmiņas ir cieši saistītas ar valodas attīstību, un valoda attīstās paralēli ar domāšanu. Parasti pirmās atmiņas ir no laika, kad jau runā, kad sasaista vārdus ar jēdzienu, nevis tikai atkārto vai lalina mama, tete (par šo "pirmo vārdu" te es vispār visām mammām un tētiem varētu prieku pabojāt :D) utt. Tātad pāris vārdos - atceras to, ko domās ar vārdiem tajā brīdī spēja arī izteikt. Vismaz tā norāda valodas apguves teorijas.

Collo Sal - Tu mani ieinteresēji ! Pastāsti :D

Kaut ko samurgoju :D

1. Atmiņa kad vectēvam sēdēju klēpī un mēs kopā ēdām mazus gabaliņus ar rupjmaizi kurai virsū bija krējumiņš un sāls. Es neatceros precīzi cik man bija gadi, bet varbūt apmēram 2?
2. Es neatceros neko no tā laika vairāk tā kā nespēju ar atbildēt.
3.Rotaļas nav priekš manis, ja nu vienīgi tādas kas attīsta domāšanu.
4. Vecāku uzmanība.
5. Jātiecas uz to ko tu gribi.
6. Manā dzīvē galvenā vērtība ir harmonija un mīlestība, partneru attiecības. Bērnībā tēva nebija, tāpēc tas ļoti iespaidoja manu tagadējo uztveri par bērnu radīšanu un attiecībām.
7. Es nezinu kāpēc, bet es uzskatu ka bērns to informāciju neatceras jo viņš vairāk jūt emocijas, nekā atceras atmiņas. Tās emocijas

es no bērnības neko daudz neatceros, varbūt tāpēc, ka nebija ļoti daudz tā patīkamā. jo man liekas, ka maniem vecākiem nebija īsti piemēroti mazi bērni. :D
1. bet es atceros, kā es sagriezu plaukstu ar stiklu- tā ir pati pirmā mana atmiņa, tad jau bērnudārzs, kur es praktiski nedraudzējos ne ar vienu, man patika tikai šūpoles.

2.līdz piecu gadu vecuma nekā īpaša nebija paveikts.. laikam jau runāt, staigāt.

3. man nebija daudz mantu bērnībā, praktiski nemaz. bet mēs paši izdomājām tādus stāstus un tajos iejutāmies un spēlējāmies, ka jābrīnās, kur bērniem tāda izdoma rodas. :D

4. man liekas, ka tas arī pietrūkst- vēlme pašiem savā nodabā spēlēties un izdomāt savus stāstus.

5. es nezinu, vai ir ietekmējis.. tikai tas, ka saviem bērniem es to visu gribētu padarīt patīkamāku.

6. izglītība, karjera,izaugsme. vecāku varbūt, bet vairākiem draugiem krasi atšķiras vērtības. lielākā daļa ir sabiedriskie un ģimenes cilvēki.

1. Neesmu pārliecināta, vai tā būs agrīnākā atmiņa, bet spilgtākā gan - atceros dienu, kad vecāki izšķīrās. Man bija nepilni 3 gadi, atceros visas sīkākās detaļas - kā tētis zvanīja mammai, kāda bija viņa seja uzzinot to, redzēju mašīnas ar mūsu mantām, nu visu, visu. Vecāki ir pārsteigti, ka tik spilgti atceros to vakaru, ņemot vērā manu mazo vecumu.
2. 5 gadu vecumā piedalījos dziedāšanas konkursā un paņēmu 2. vietu. Dziedāju no 3 gadu vecuma un tad man likās, ka dzīvi noteikti saistīšu ar to :D Tā ka laikam jau panākumi ar to dziedāšanu un mūziku kā tādu.
3. Man agri bija jāmācās spēlēt kariņi, dauzīties ar mašīnām un pistolēm, jo pārsvarā biju puišu kompānijā. Nezinu, nekādu īpašu sajūtu pret spēlēm nebija ne tad, ne tagad. Tā vienkārši vajadzēja bērnībā, jo citu tāpat nebija ko darīt. Ja nu vienīgi sēdēt mājās :D
4. Galvenokārt - fizisku aktivitāšu!
5. jautājumu es sasaistīšu ar 6 - man ļoti svarīga ir ģimene, tās kopējās saites - laulība, bērni. To es saistu ar to, ka nekad pati neesmu dzīvojusi pilnā ģimenē, nu tik cik vien tādā mazā vecumā, kad nekādu dižo atmiņu nav. Tad nu es ļoti, ļoti vēlos, lai mans ģimenes modelis būtu pavisam savādāks nekā man. Bet lai tajā būtu tikpat daudz mīlestības, cik vecāki ir snieguši man.
7. Es domāju līdzīgi kā Diversija :)

1. Pirmās atmiņas ir no vecuma, kad sēdēju sporta ratiņos - tātad 2-3 gadi. Tādas ikdienišķas ainas no sadzīves, vienu pastaigu ratos.
2. 5 gadu vecumā mācēju lasīt un sāku iet 1.klasē.
3. Ļoti novērtēju to, ka man bija bērnība ar spēlēm, kariņiem, utt. un BEZ interneta.
4. Lielai daļai mūsdienu bērnu pietrūkst tieši pašas bērnības, kad 11 gadu vecumā domā par spēlēm nevis randiņiem. Un dzīvās komunikācijas ar "sētas bērniem" bez aifoniem un planšetēm.
5. Nevaru iedomāties, jo mērķi veidojās vēlāk nevis bērnībā.
6. Mīlestība, ģimene. Jā.
7. Nav ne jausmas. Patika Diversijas teorija. Droši vien kaut kādi atmiņu receptori nav izveidojušies...

1. īstenībā ir daudz atmiņu. Bet spilgtākā ir, kad 2 gadu vecumā, kad biju parkā nokritu no riņķa-karuseļa. :) Bija pārdzīvojums. Tad vēl labi atceros, kā parkā kanālā barojām pīles. Ļoti patika :)

2.Apmēram 5 gadu vecumā iemācījos braukt ar mazo divriteni. Tas bija toreiz liels sasniegums, jo galīgi nebija viegli, daudz reiz kritu, biju zilumos un asarās vienmēr, kad opis teica - iesim ārā pamācīties ar riteni braukt. :)

3.Bērnībā spēlējos ļoti daudz, bij dažādas spēles gan ar mantām, gan ziediem, gad savstarpēji ar citiem bērniem dažādas lomas. :) Bij nepārtraukti jaunas idejas ko darīt. Nekad nebij garlaicīgi.
Joprojām patīk spēlēt spēles visdažādākās.

4.Bērniem visvairāk varētu pietrūkt, ja nav līdzīga vecuma bērni apkārt un ja nav iespējas dzīvoties pa āru.

5. Gan jau ir iespaidojusi. Bet to jau grūti pateikt kā tieši. Laikam vissvarīgākais jau ir tas, ka iemācījos jau no bērnības būt atbildīga par saviem darbiem/nedarbiem, kā arī to, ka, ja kaut ko vēlās sasniegt, tad ir daudz jāstrādā. Nekas nav viegli, bet viss ir izdarāms.

6. Ģimene, veselība, darbs, sevis pilnveidošana. Līdzīgas, kā vecākiem & draugiem.

7.Neatcerās, jo sākumā viss vairāk notiek reflexu līmenī.

1. Tādas īpaši spilgtas bērnības atmiņas ir tas, kā baidījos, ja ārā puteņoja. Tā kā vecmamma dzīvoja kādus 300 m attālumā, gājām kājām. Es - maza, satuntulēta ziemas kombinzonā čāpoju blakus mammai un sejā pūta vējš (ne jau pārāk spēcīgs, bet tomēr). Vienmēr raudāju, jo likās, ka nevaru elpot. Pie labajām atmiņām atceros ceptu ābolu ēšanu pie vecmammas un vecātēva. Domājot par to uzreiz prātā nāk arī kafijas smarža, sēdēšana pie virtuves galda. Tas viss ap kādiem 5 gadiem apmēram.

2. 5 gados jau mācījos lasīt, jo 6 gadu vecumā jau uzsāku iet 1.klasītē. Bet nu neko citu ievērojamu jau laikam nepaveicu - biju parasta sīkā :D

3. Bērnudārzā patika rotaļas. It īpaši "Kas dārzā.." un tāda, kur bija jāsadalās kaut kādās pelēs - skrējējpelēs, lēcējpelēs.. un daži bija Mikipeles (tām bija kaut kāda āpvienotā pārvietošanās). Nepatika tikai "Pirtiņa deg", jo spēlējot to uz asfaltēta laukuma nokritu un sasitu ceļgalu. Toreiz vai nu savas kautrības pēc nepiegāju pie audzinātājām īpaši atrādīt vai kā, bet nu plāksteri nedabūju un vēl tagad rētiņu var redzēt.

4. Pietrūkst? Hmm.. Iespējams fiziskās aktivitātes. Vairāk rotaļu, vairāk radošu spēļu, kas motivē pašam domāt un izprast lietas utt.

5. Man bija laba bērnība. Prieks par to. Vienīgais kas pietrūka - sabiedrības. Uzaugu laukos un tuvākie bērni tikai 1 km attālumā dzīvoja. Spēlējos ar māsu, brāli, brālēnu. Bet pietrūka citu bērnu. Varbūt tāpēc bieži esmu kautrīga, baidos no cilvēkiem utt. Un jā, tas bieži vien arī traucē mērķu sasniegšanai..

6. Katram jau sava vērtību sistēma, bet pa lielam - jā. Nedomāju, ka būšu šausmīga karjeriste vai tikai ģimenes cilvēks. Es gribu dzīvot tā, lai man ir labi un maniem apkārtējiem ir labi.

7. Nav ne jausmas.. iespējams zīdaiņa vecumā bērns uztver lietas, ko tagad vairs nē.. un tad tās kaut kā tiek izdzēstas no atmiņas.. labi, murgs. Gan jau vienkārši nav tā attīstīta tā smadzeņu daļa, kas atbild par atmiņu utt.

Spilgtākā atmiņa 4-5 gadi bija topā Lambada..., vecmāmiņa bija uzvilkusi man pilnīgi jaunas zeķītes un es tajā vakarā nonstopā visiem radiem aplausu pavadībā dejoju to Lambadu uz pajauna cietā padomju laika paklāja, ka vakara noslēgumā abas zeķītes bija cauras.

Tā man arī dejot patīk vēljoprojām:)

1. Atceros,ka kaut kur 3 gadu vecumā kaut kādā auto servisā mamma gribēja mani atstāt blakus kafejnīcā,lai padzeru kakao ar brāli,kamēr vecāki ir tur pie mašīnas. Es raudāju un kliedzu pa visu servisu,jo negribēju. Atceros,ka tur bija melna grīda un vēss.
Tā kā,kad biju pavisam maza mani vecāki mani atstāja pie vecmāmiņas dzīvot,tad tajā servisā baidījos,ka neatstāj otreiz arī.

2. Es labi zīmēju. :-D
Baznīcā devu savu iekrāto naudiņu. :-D
Man bija labas īpašības,biju godīga un vienmēr palīdzēju brālim. :-)

3. Man bija daudz mantu,vecāki pirka lielas leļļu mājas,daudz lelles, bija daudz lielas kastes,kas piekrautas ar mantām :-D,tomēr tā kā dzīvoju laukos,tad ar kaimiņu un radu puikām gājām spēlēt ķerīti,kariņus utt.. Tāpēc vēlāk arī biju tāda "puišelīga" ,jo uzturējos puišu sabiedrībā. :-D Novērtēju visu,to, ka laukos nebija iespējams bojāt veselību,tupot pie datora,bet varēja iemācīties strādāt,kopā atpūsties. :)

4. Man šķiet,ka saskanīga ģimene. Jo ja bērns jūt,ka vecāki mīl viens otru un arī viņu,tad jau tās mantas un viss pārējais nav tik svarīgs. :)

5. Tā pa lielam nav. Ja vien vecāku mācītais par labo un ļauno. Tāpēc neizvēlētos profesijas un nākotni saistīt ar lietām,ko vecāki bērnībā ir atzinuši par sliktu esam.

6. Vērtības - attiecības ar Dievu, saskanīga ģimene nākotnē, labs darbs - pārticība.
Manas vērtības lielākoties saskan ar vecāku,jo viņi ir tādi gudri cilvēki. :-D Ar draugiem gan vērtības atšķīrās.

Paldies, ja kāds šo palagu izlasīs. :D

Šobrīd nav noskaņojuma rakstīt par sevi, bet gribēju paturpināt Diversijas iesākto.

Jā, es arī no lekcijām atceros par domāšanu, domāšanu jēdzienos utt. Bet es toreiz īsti nesapratu, ko mēs saprotam ar jēdzienu.
Tālāk - ko mēs saprotam ar valodas apguvi. Manuprāt, ne jau spēja pateikt vārdu ir tā valodas apguve, bet tas, kā bērns apziņā ir noglabājis konkrēto lietu/jēdzienu. Tam pat nav jābūt vārdam, jo ne visu, ko viņš iepazīst, mēs nosaucam vārdos. Tas var būt attēls, sāpīga pieredze, skaņa, taustes izjūta.

Neuzskatu, ka bērna domāšana ir paralēla valodas apguvei, bet gan pasaules apguvei ar maņām.
Piemēram, pieredze liek cilvēkam atcerēties daudz ko. To, ka plīts ir karsta, un viņš no tās uzmanās ne tādēļ, ka zina valodiski, ko nozīmē karsts, bet viņš to ir izjutis ar tausti un vairs tai nepieskarsies.
Es uzskatu, ka domāšana iet pa priekšu valodas apguvei. Valoda ir nākamais process, kas visu reālijas, maņu izjusto sakārto, ļauj to noformulēt skaidrāk, bet primitīvas darbības, domāšana notiek arī bez tās.

Piekrītu, ka bērns jēdzienus apgūst ātrāk neka spēj tos izteikt, tāpēc arī to saucu jau tad par valodas apguvi.
Bet piemēri reālijām, pieredzei, kas vada domāšanu:
1) Iedomājies rotaļļietu, kurai nav loģiska nosaukuma, un mēs to vienkārši bērnam piedāvājam.
Nākamajā dienā viņš atceras par tādas eksistenci (kā? ar attēlu, protams!) un to vēlas un prasa to (bērns atceras, kur manta nolikta, prasa ar prasīgu "mmm", nevis jēdzienu)
Saki, kā pusotrgadīgs bērns, kurš runā vēl aizvien mama, tete, un tikai dažos citos vārdos, var izdomāt izdarīt to vai šito un ne jau aiz tā, ka tas vienkārši atrodas priekšā un tiek paņemts aiz nejaušības? Piemērs. Suns ienāk pēc vakara pastaigas un vienmēr saņem gardumu, bet bērns nezina, kā šo gardumu nosaukt.
Ienāk suns (konkrēti vakarā) un bērns zina, ka sunim ir jāiedod gardums, bet mēs to vārdā nesaucam. Ja tas ir pieradums, kā varētu skaidrot šo zināšanu, ka kaut kas jādod, tad kāpēc viņš nepiedāvā sunim rotaļļietu, bet zina, ka ir paredzēta konkrēta lieta sunim (kuras jēdzienu viņš nezina, zina attēlu) Kā arī - suns nāk iekšā daudzas reizes dienā, kāpēc bērns zina, ka jādod tikai vakarā? Vai viņš to jūt intuitīvi? Es domāju, ka viņš saprot dienas ciklu, aiz regulāras atkārtošanās pazīst noteiktu diennakts laiku, lai gan jēdzienos viņš nezina ne vakars, ne diena, ne rīts. . Bet viņš izdomā, ka ir vakars, suns nāk iekšā, un ir jāatgādina vecākiem, lai sunim iedod to lietu. Bet bērnā notiek kaut kāds domāšanas process, sakarību meklēšana, daļēji no darbībām, kas atkārtojas, bet tiek izlemts, kurā brīdī ir īstais laiks.

Nedomāju, ka bērns ir tikai mašīna, kas konkrētos laikos atkārto dažādas lietas. Bērns domā pirms spēj runāt.
Manas pārdomas balstās saskarsmē ar bērnu un novērojumos.

1.Loti spilgti atceros teeti,gulot gultaa muusu dziivokliitii peec operaacijas.Atceros ,kaa vins runaaja ar mani un braali-mums abiem tad bija 3gadini.
2.Iemaacijos smuki runaat un dejot!
3.Pozitiivi veerteeju beernu speeles.Pati daudz speeleejos ar"savas ielinas"beerniem.
4.Kustiibas.Dienas reziims.
5.Esmu oranizeeta,pateicoties mammas audzinaasanai.
6.Harmonija cilveeku starpaa.Sapratu ,ka jaamaacaas no mammas kludaam.
7.Nav veel pietiekosi attiistiitas smadzenes.

1. Man ir maz atmiņu par bērnību, es nezinu, kuras ir pirmās, cik gadu vecumā utt. Saliekot notikumus tagad (vecvecāku nāve utt.) pirmās varētu būt ciemošanās pie vecvecākiem ap 4 gadiem. Atceros māju, pusdienu galdu un kaķus. Neatceros nekādas sajūtas utt.
2. Neko. Es arī nesaprotu, kādi sasniegumi tai vecumā var būt, ja nu vienīgi bērns ir ģēnijs vai spīdeklis kādās nodarbībās, uz kuru viņu virza vecāki (dejošana utt.)
3. Nekā. Ilgi domāju par šo jautājumu, bet tā arī nespēju izdomāt neko, ko šeit ierakstīt.
4. Mīlestības un mūsdienu bērniem fiziskās aktivitātes, skumji paliek redzot mazos ar planšetēm rokās.
5. Es nezinu. Ņemot vērā, ka maz atceros savu bērnību un man bija parasta, normāla bērnība, normāla audzināšana utt., par kuru nesūdzos, tad nu droši vien tikai mana zemapziņa var zināt, kā mani bērnība ir iespaidojusi, jo ikdienā ietekmi nejūtu.
6. Mīlestība. Manā ģimenē mīlestība tiek vērtēta augstu, bet savu draugu, vienaudžu lokā - neesmu ievērojusi, ka daudziem tā būtu prioritāte.
7. Jo tā dzīvē ir iekārtots. Neesmu interesējusies par to, bet noteikti, ka zinātniski tam ir kāds pamatojums.

1. Tās ir lauku mājas un zāle zem basām kājām. Bet varbūt arī es to vienkārši izfantazēju tagad :D Vecumu neatceros. Tad vēl atceros, kā mana vecvecmāmiņa man dziedāja un es griezos un dancoju pa istabas vidu. Man varēja būt kādi 3-3 ar pus gadi varbūt...
2. 4 gadu vecumā tekoši lasīju.
3. Būdama vienīgais bērns ģimenē, turklāt riktīgos laukos, daudz spēlējos viena. Tā man arī pieaugušai iegājies. Vislabāk "spēlējos" viena, kaut gan patīk, ka sabiedrība ir rokas stiepiena attālumā.
4. Iespēja darīt pašiem, mācoties patstāvību jau no bērnības, iespēja sasist ceļgalus un apdedzināt mēli ar karstu zupu. Šeit gan es nerunāju par pavisam maziņiem, kam tas ir reāli bīstami, bet tādiem drusku lielākiem. Domājams, arī sarunu ar vecākiem, kuri tiem sīkajiem iedod kaut kādu izpratni par lietu kārtību. Jo īpaši smārtfonu un planšešu bērniņiem.
5. Mērķus? Uhh, man vēl tagad par mērķiem viss nav skaidrs, nemācēšu spriest. Vienīgi nāk prātā tas, ka mamma visu laiku strādāja un mani uzaudzināja vecmamma, kura nenormāli mīl visu komentēt un par visu ķiķināt. Vienalga, ir smieklīgi vai nav, atradīsies kāds komentārs. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc man ir tik grūti sisties uz savu radošo profesiju. Fakts, ka darbi ir jāatrāda un bailes dzirdēt komentārus.
6. Pašizaugsme, mīlestība, miers. Domāju, ka maniem draugiem ir līdzīgas prioriātes, ģimenei... diez vai. Radiņi man tādi nervozi visi. Sēž vienā vietā un burkšķ, ka slikti, bet kustēt ar negrib. Draugus savukārt esmu izvēlējusies pati, atmetot tos, ar kuriem man nav pa ceļam un augot kopā ar tuvajiem.
7. Pilnīgi viss ir kas jauns, pilnīgi viss ir jāapgūst un kaut kādi notikumi ir mazsvarīgi. Un smazeņu attīstība protams. Un labi vien, ka tā - kurš gan gribētu atcerēties gulēšanu kakainā pamperī ? :D

Vispār, kaut arī mana bērnība bija pilnīgi un galīgi ok, tomēr nemīlu sevišķi rakties pagātnē. Gan jau tur bija kaut kas, kas ir aizmirsies un kāpēc man visādi čorti ieksā sēž.

1. Atceros kadrus no lauku mājām, kūti, kā pārsitu pieri, man bija divi gadi un mēnesis vai divi, tagad vēl ir bilde, no brāļa kristībām, kur es ar skaisti pārsistu pieri. :D
2. Mācēju tīri brīvi runāt divās valodās, otru, krievu, iemācījos tikai no kaimiņu puikām.
3. Iespēja iegūt jaunus draugus, iemācīties ko jaunu.
4. Nezinu, dažreiz redzams, ka audzināšanas trūkst, bieži vien - pilnvērtīgas, laimīgas ģimenes. Pašos pamatos jau trūkst paša vērtīgākā.
5. Diez gan būtiski. Bet lielākoties vecāku, mammas dēļ. Vienmēr bija jābūt tā, kā viņa uzskata par pareizu, lielākoties, tas ir ietekmējis izglītību un to, kur esmu un ko daru šobrīd, nevaru pateikt, vai uz sliktako, vai labāko pusi, jo nezinu k.ā būtu tad, ja varētu pati izvēlēties, jo tāda iespēja netika dota.
6. Galvenās nenosaukšu, bet nē, varu teikt, pilnīgi savādākas kā vecākiem/draugiem. It īpaši draugiem, lai gan, šis cilvēku loks pamazām sāk mainīties uz labāko pusi.
7. ----