Paldies, ja kāds šo palagu izlasīs. :D
Šobrīd nav noskaņojuma rakstīt par sevi, bet gribēju paturpināt Diversijas iesākto.
Jā, es arī no lekcijām atceros par domāšanu, domāšanu jēdzienos utt. Bet es toreiz īsti nesapratu, ko mēs saprotam ar jēdzienu.
Tālāk - ko mēs saprotam ar valodas apguvi. Manuprāt, ne jau spēja pateikt vārdu ir tā valodas apguve, bet tas, kā bērns apziņā ir noglabājis konkrēto lietu/jēdzienu. Tam pat nav jābūt vārdam, jo ne visu, ko viņš iepazīst, mēs nosaucam vārdos. Tas var būt attēls, sāpīga pieredze, skaņa, taustes izjūta.
Neuzskatu, ka bērna domāšana ir paralēla valodas apguvei, bet gan pasaules apguvei ar maņām.
Piemēram, pieredze liek cilvēkam atcerēties daudz ko. To, ka plīts ir karsta, un viņš no tās uzmanās ne tādēļ, ka zina valodiski, ko nozīmē karsts, bet viņš to ir izjutis ar tausti un vairs tai nepieskarsies.
Es uzskatu, ka domāšana iet pa priekšu valodas apguvei. Valoda ir nākamais process, kas visu reālijas, maņu izjusto sakārto, ļauj to noformulēt skaidrāk, bet primitīvas darbības, domāšana notiek arī bez tās.
Piekrītu, ka bērns jēdzienus apgūst ātrāk neka spēj tos izteikt, tāpēc arī to saucu jau tad par valodas apguvi.
Bet piemēri reālijām, pieredzei, kas vada domāšanu:
1) Iedomājies rotaļļietu, kurai nav loģiska nosaukuma, un mēs to vienkārši bērnam piedāvājam.
Nākamajā dienā viņš atceras par tādas eksistenci (kā? ar attēlu, protams!) un to vēlas un prasa to (bērns atceras, kur manta nolikta, prasa ar prasīgu "mmm", nevis jēdzienu)
Saki, kā pusotrgadīgs bērns, kurš runā vēl aizvien mama, tete, un tikai dažos citos vārdos, var izdomāt izdarīt to vai šito un ne jau aiz tā, ka tas vienkārši atrodas priekšā un tiek paņemts aiz nejaušības? Piemērs. Suns ienāk pēc vakara pastaigas un vienmēr saņem gardumu, bet bērns nezina, kā šo gardumu nosaukt.
Ienāk suns (konkrēti vakarā) un bērns zina, ka sunim ir jāiedod gardums, bet mēs to vārdā nesaucam. Ja tas ir pieradums, kā varētu skaidrot šo zināšanu, ka kaut kas jādod, tad kāpēc viņš nepiedāvā sunim rotaļļietu, bet zina, ka ir paredzēta konkrēta lieta sunim (kuras jēdzienu viņš nezina, zina attēlu) Kā arī - suns nāk iekšā daudzas reizes dienā, kāpēc bērns zina, ka jādod tikai vakarā? Vai viņš to jūt intuitīvi? Es domāju, ka viņš saprot dienas ciklu, aiz regulāras atkārtošanās pazīst noteiktu diennakts laiku, lai gan jēdzienos viņš nezina ne vakars, ne diena, ne rīts. . Bet viņš izdomā, ka ir vakars, suns nāk iekšā, un ir jāatgādina vecākiem, lai sunim iedod to lietu. Bet bērnā notiek kaut kāds domāšanas process, sakarību meklēšana, daļēji no darbībām, kas atkārtojas, bet tiek izlemts, kurā brīdī ir īstais laiks.
Nedomāju, ka bērns ir tikai mašīna, kas konkrētos laikos atkārto dažādas lietas. Bērns domā pirms spēj runāt.
Manas pārdomas balstās saskarsmē ar bērnu un novērojumos.