Jau kādu laiku ar mazuli dzīvojam vieni. Pelnu labi, dzīvoklis mums savs. Pašā sākumā likās, ka ir grūti bez emocionālā vīrieša atbalsta un palīdzīgās rokas, ja nu kaut kas mājās saplīst vai vajadzīgs padoms lietās, kurās neorientējos. Bet jo ilgāk iet laiks, jo vairāk saprotu, ka jaunas attiecības veidot negribu, man nemaz nevajag vīrieti, lai tiktu ar visu galā. Ir fiziski grūti, bet šķiet, ka vairs neredzu iemeslu kāpēc dzīvē ielaist vīrieti. Uzturēt mani nevajag, īri uz pusēm maksāt nevajag, mīlestību gribas saņemt, bet tai pat laikā varbūt, ka varu iztikt bez tās.
Vai kāda šobrīd domā līdzīgi? Vai katrai dzīvē pienāk šāds brīdis ar pārdomām? Ko jūs domājat - varētu dzīvot vienas bez vīrieša gadiem?