Nav sevi jānosauc kādā īpašā vārdā un publiski tas jāpaziņo, lai darītu kaut ko tādu.
Mani kaitina doma par to, kādus miljonus pelna uzņēmumi uz tā rēķina, ka drēbes tiek ražotas Ķīnā, Bangladešā, kur cilvēki (arī nepilngadīgas personas) ir spiesti strādāt par santīmiem, lai izdzīvotu. Nemaz nerunājot par šausmīgajiem darba apstākļiem un nāves gadījumiem. (Youtube ir pāris labas dokumentālās filmas par šo tēmu.) Es neredzu jēgu maksāt 14.99 par kādu lupatu H&M, kuras patiesā pašizmaksa ir santīmi. Tieku mānīta gan es, kas uzķeras uz mārketinga trikiem, gan tie, kas šo apģērbu patiešām ir šuvuši. Beigās vienīgais ieguvējs ir uzņēmums. Cenšos izvairīties no šīs situācijas un iepirkties humpalās, bet atzīšu, ka tas ne vienmēr ir viegli un ne vienmēr izdodas. Arī neizliekos par kādu svēto, kura tik ļoti domā par nabaga ķīniešiem, bet drusciņ padomāt par patērētāju sabiedrību un par to, kas ir tas, no kurienes tas nāk un vispār, kāpēc mēs to pērkam, par ļaunu nenāk.