Psiholoģiskais stāvoklis tiešām ļoti negatīvi var ietekmēt cilvēka veselību. Šajā gadījumā tā bija informācija par drīzu galu, lai gan varbūt cilvēks pats nemaz to nejuta un vēl ilgi būtu nodzīvojis, ja ne šis spēriens no skaidrām debesīm. Manam vectēvam bija tā, ka viņš bija spēcīgs, šķita vesels - pusgadu kopjot uz gultas guļošo vecmammu, esot viņai līdzās līdz pat galam. Kad vecmamma nomira, vectēvs sabruka, viņam atklāja kuņģa vēzi pēdējā stadijā un pēc trim mēnešiem viņš nomira, jo bez viņas dzīvot pat īsti vairs negribēja. Bet līdz vecmammas nāvei viņš bija stiprs, aktīvs un nemaz nebija nekādu šīs slimības simptomu, kas, acīmredzot, tomēr iekšā jau klusi darīja savu netīro darbiņu... Bet viņš nejuta, jo viņam bija iemesls, kamdēļ būt stipram. Tiklīdz šis iemesls aizgāja nebūtībā, arī viņam vairs īsti nebija jēgas turēties... Tāpēc man arī šķiet, ka tieši psiholoģija bieži vien nostrādā - un abos virzienos, pie tam.
Es negribētu, lai man tādas ziņas pasaka. Es esmu hipohondriķe, man ir periodi, kad šķiet, ka esmu smagi slima un tā, tāpēc noteikti ļoti asi uztvertu, ja tā izrādītos taisnība. No pašas nāves man nav bail, bet no nepadarītā un nepaveiktā gan. Un sliktākais, ko varu iedomāties, laikam - nomirt no kādas ilgstošas slimības, kad vēl ir jādzīvo ar to sajūtu, ka nāve tuvojas ar straujiem soļiem. Šķiet, strauja un pēkšņa aiziešana tādā ziņā ir daudz, daudz labāka.
16208
