Ak, kā man pietrūkst mans grāmatu plaukts!!! Es piekrītu par to īpašo sajūtu.. Man grāmatas ir kā sava atmiņu kartotēta, ļoti patīk pārlasīt kādu noteiktā dzīves posmā lasītu grāmatu un atcerēties tā laika emocijaMan tiesi taapat:-)
Pati gan lasu par slepkavībām un detektīviemTe es varu teikt,ka loti patiik saada veida filmas!
Nezinu nevienu cilvēku, kas grāmatas pirktu tāpat kā to dara sievietes šopaholisma lēkmju uzplūdos, pērkot kaudzēm kurpes un kleitas, tā arī ne reizi nerodot tām pielietojumu.
Lorēna Olivera ''Delīrijs'', ''Pandēmija'', ''Pirms es krītu''

"Noras Ikstenas nelielā romāna "Dzīves svinēšana" lasīšana visupirms ir estētisks pārdzīvojums. Rakstniece ir salīdzinoši jauna, dzimusi 1969. gadā, bet viņai noteikti ir sena dvēsele. Katrā ziņā viņas mākslinieciskais devums ir ļoti pilnīgs un domas pilnas brieduma. (..)
Nosaukums "Dzīves svinēšana" liktu gaidīt dzīves apliecinošu dzīves attēlojumu lai arī varbūt minorā bet romāna noskaņa ir nopietna, smeldzīga dīvaini nereāla un skaisti vieda. (..)
Grāmatas sākumā Eleonora ir tikko mirusi, un saskaņā ar viņas vēlēšanos tiek ielūgti septiņi meitai nepazīstami cilvēki. Pēc bērēm mazā svīta sapulcējas Eleonoras mājā, un nakts gaitā katrs no viesiem stāsta par savu saistību un saitēm ar mirušo. Stāsti ir līdzīgi sapņiem, pārdabiski jā, rodas vēlēšanās tos saukt par romantiskiem, jo gan teksta tonis un izsmalcinātā un perfektā kompozīcija liek domāt par Karenu Bliksenu. (..)



