No manis lasītajām autores pieminētās tēmas visciešāk skar Jaunsudrabiņa Aija, Ingas Ābeles Paisums, Dženetas Fičas Baltie Oleandri, Zentas Mauriņas Dzīves vilcienā, Regīnas Ezeras Aka.
Par aizsākto blakustēmu: esmu no cilvēkiem, kurš, ievācoties jauna mājvietā, sākotnēji domās par gultu un grāmatplauktu. Nepiekritīšu, ka grāmatu kolekcionēšanai piemīt vien priekšmetisks raksturs. Personīgi man grāmatu klātbūtne nozīmē vairāku līmeņu sajūtas: pirmkārt tādu tīri vizuāli - estētisku baudu, tās aplūkojot, otrkārt, iespēju izdevīgā brīdī atvērt un pārlasīt iemīļotākās rindas un lappuses (domāju, Neons piekritīs, ka pat ģēnija prātam nebūs pa spēkam domās redzēt, kas rakstīts lappusē Nr.249), turklāt man patīk, ka kaut kas, ko esmu tik dziļi izjutusi, paliek nosacītā tuvumā.
Protams, ne mirkli nešaubos, ka ir cilvēki, kuri izlasījuši simtiem grāmatu, tajā pašā laikā neuzskatot par nepieciešamu mājās turēt kaut vienu, tāpēc Džona Votersa vārdi:
If you go home with somebody, and they don't have books, don't fuck 'em! mūsdienās vairs nav tik drošticami (lai arī tāāā gribas piekrist!). Ja cilvēks lasa, bet mājas bibliotēkas veidošanu neatzīst, tad, acīmredzot, attiecībās ar grāmatām viņam nav nepieciešama manis iepriekš pieminētā turpināmība. Man to vajag.
15
