Sveikas meitenes! Šobrīd sēžu un mokos par to, ko esmu izdarījusi. Ir tā, ka šobrīd esmu bez attiecībām un biju domājusi, ka man tās kādu laiku arī negribēsies. Kā jau brīva meitene, staigāju uz randiņiem, bet tālāk neko negribu un neviens tā arī īsti neinteresē. Bet tad pirms neilga laiciņa, man uzrakstīja viens puisis ar ko mēs mācījāmies vienā skolā, ar viņu jau skolas laikos jau bija simpātijas, bet tālāk netika darīts līdz uz pēdējo skolas gadu mēs salaidām žetonvakarā, bez maz vai beidzot esam viens pie otra esam tikuši klāt un nezini kur pirmais ķerties, pievilkšanās bija acīm redzama, bet viss beidzās tikai ar pabučošanos. Un tgd jau pagājuši vairāki gadi, sarakstoties uzzināju, ka viņš dzīvo 15 min braucienā no manis, mana darba vieta ir tur pat pāri ielai no viņa mājas un vēl visādas sakritības. Rakstot viņš apjautājās kā ar puišiem un es viņam atbildēju, ka šobrīd attiecības nevēlos. Beigās palikām pie tā, ka kādu dienu sarunāsim tikties. Līdz tas notika vakardien, pie viņa notika maza pasēdēšana, es piekritu atbraukt, man nekādas tādas baigās sajūtas vai nodomu pret viņu nebija līdz es viņu ieraudzīju. Sirds apmeta kūleni sāku satraukties, tātad pirmā pazīme, ka kaut kas ir :D un vakara gaitā viens no otra nevarējām acis nolaist, pļāpājām un visu laiku gribējās viņam pieskarties, vilka kā ar magnētu un viņam acīm redzot arī, jo jau vienā brīdī roka bija uz ceļiem un jau viņam pieskaroties sajutu kaut kādus karstuma viļņus. Kad vakars jau bija pie beigām man bija jādodas projām, bet viņš lūdz, lai es palieku, negrib mani nekur laist projām, ka beidzot esam satikušies un, ka viņam patīku. Es piekritu, bet piekrītot jau nojautu uz to, kas turpināsies, tālāk jau vairs viens otra nevarējām atlipt, rocıņu turēšana, maigošanās utt. Kas pārējie ciemiņi bija aizgājuši, mēs gājām gulēt un, tad viss notika. Tā bija uzreiz visa jūti ķimija pat tajā ziņā mums saskanēja, pa vairākām reizēm un vēl no rīta divas reizes, kamēr jau man bija jādodas projām. Bet kpc šobrīd sēžu un mokos? Jo pēc tam sazinoties viņš atbildēja, ka pirms kko darīt vajag kārtīgi apdomāt un, ka nevēlas neko sasteigt, bet tādas sarunas kā, kad tiksimies nebija. Vnk jauki parakstījāmies un viss. Tgd sēžu un domāju vai man rīkoties, jo parasti es neko nedarīju, puiši paši ir vienmēr izrādījuši iniciatīvu, bet šeit mums abiem ir tas, ka gan viņam meitenes daudz pievērš uzmanību plus vēl bijusī neliek mieru ar ko bija vairākus gadus kopā un tas pats tieši arī man,tikai šeit ir tas, ka man neviens pilnībā neinteresē, domas ir tikai pie viņa. Tikai kpc, lai tas viss nevarētu turpināties, jo man tāda sajūta ir ja es pati necīnīšos par savu laimi, tad arī nekas nenotiks. Bet te atkal nezinu ko iesāks, lai viņu neaizbaidītu, jo jau savas domas izteicu, ka gribētu kaut ko vairāk ar viņu. Un pašai vēl tās stulbās sajūtas par to, ka varbūt nevajadzēja tik ātri atdoties, jo būtībā puisis jau ir dabūjis to lietu. Nezinu, jums pēc pieredzes ir kaut kad turpmāk izveidojies, ja esat atdevušās pašā attiecību sākumā?