Sveikas, meitenes!
Man ir draņķīgs noskaņojums. Man vajadzētu meklēt darbu, un nav tā, ka esmu slinka.. Man visa vēlme saņemt sevi rokā un aizsūtīt CV beidzas ar to, ka man ir bail, ka intervijās mani vērtēs, ka neizturēšu un nebūšu gana laba. Ka ja pat mani pieņems, es varbūt nesapratīšu visu ar pirmo reizi, kad man skaidros, ka likšu cilvēkiem, kas mani pieņēmuši, vilties, ka neattaisnošu sevi vai vienkārši neizrādīšos tik gudra, cik būtu vajadzīgs. Manī ir tā doma, ka man maksās naudu, tātad man ir jābūt perfektai tajā, ko daru, bet zinu, ka savā lauciņā vēl neesmu TIK zinoša, lai sauktu sevi par profesionāli. Ir sajūta, ka lai pieteiktos darbam, man ir jābūt lieliskai tajā ko daru, lai gan skaidri apzinos, ka dažkārt cilvēki, kuriem lietas nepavisam nepadodas, tāpat strādā un nerausta ne ausi par kāda neapmierinātību ar viņa darbu.
Zinu, ka esmu ļoti centīga, ļoti atsaucīga, čakla, izdarīga, apķērīga, bet tāpat šīs domas, ka nebūšu gana laba un likšu vilties, manī visu ticību sev nomāc. :( Ļoti bēdīgi, jo tiešām gribas mēģināt darbu ar nedaudz lielāku atbildību.
Esmu strādājusi iepriekš citā nozarē, kas bija easy, studentu darbs, bija ar sava veida atbildību, bet tur viss bija ok. Esmu gājusi praksē savā nozarē, kur viss bija ok. Tas, ka galvā bija doma, ka esmu praktikants, visu atviegloja. Strādāju tāpat par visiem 100 diendienā, un visi darbinieki bija ļoti apmierināti ar manis paveikto. Ja man būtu iespēja šobrīd izvēlēties vai iet savā nozarē praksē vai kā darbinieks, es drīzāk ietu kā praktikants, bet šobrīd man tomēr ir nepeiciešamība pēc naudas un jāskatās reāls darbs.
Šobrīd ir tāds "feeling down" brīdis... :'-(
Es pat nezinu... Vai kādai maz tā kādreiz ir? Ko Jūs par sevi domājat, kad piesakieties darbam un ejat uz intervijām? Vai vienmēr esat par sevi pārliecinātas?
430
