šodienas notikumu iespaidā gribētos dzirdēt kādu viedokli no malas. tad nu tā - man ir brālis, kurš pirms apmēram 2gadiem izšķīrās no savas draudzenes. attiecību laikā piedzima bērniņš, tika iegādāts kopīgs dzīvoklis. kopumā dzīve ritēja uz priekšu, bet bija viens BET- brālis ne par ko negribēja precēties. kad ģimenei pavēstīja par mazo, uzreiz teica - bērna dēļ jau nu kāzu nebūs. varbūt mana ģimene vecmodīgi cilvēki, bet mums vairākiem tas palikās jocīgi - viss dzīvē notiek, bet lūk bērna dēļ, nu neprecēs. vecāki gan deva mājienus uz to, ka, lai tikai sarakstās, vismaz nokārto to oficiāli, bet brālis neko. un nav viņš nekāds kāzu noliedzējs, vai vīrietis, kuram tas liekas kaut kas savāds. lai nu kā, viņa draudzene ik pa brīdim ieminējās, cik forši būtu apprecēties, bet draugs, pat cilvēku klātbūtnē atklāti teica - nu nebūs tev nekādu kāzu. it kā pa jokam, it kā pa nopietnam, nekad nevarēja saprast. viss beidzās ar to, ka viņa draudzene sāka sarakstīties ar citu, nekā nopietna, bet tomēr jau aizraušanās bija. brālis to uzzināja, patrieca (vistiešākajā nozīmē) viņu prom no mazuli arī.
ir daļa, kas vaino tikai brāli, jo viņš nevēlējāss spert tālāko soli, ir daļa, kas vaino abus, jo attiecības veido divi cilvēki. tā kā man ar brāli ir ļoti labas attiecības, es esmu kaut kur pa vidu. saprotu, ka brālis pieļāva ļoti daudz kļūdu, ne tikai neprecēdams draudzeni, bet vēl kaudzi citu, bet atkal man dusmas arī uz viņa draudzeni, kas sāka jau meklēt citu(t)
ko jūs par to domājat? kuram būtu jāpiekāpjas šādā situācijā, kā to varētu risināt? protams, tagad jau par vēlu, bet tā situācija vairāk kā piemērs, lai jūs saprastu par ko ir stāsts
53
