Mīlestība vai pieradums?

Biju nesen pie mācītāja, viņš man teica apmeram tā : "Lielākoties cilvēks ar otru ir kopā nejau dēļ mīlestības. Jā, viņam liekas, ka viņš to otru mīl, bet patiesībā lielākoties cilvēks kopā ar otru ir tikai dēļ tā, ka vinam ir labi. Jo vinam ir labums no tā. Viņš tad ir apmierināts. Cilvēks ir egoists. Tapec ari notiek tik daudz škirsanos, jo tu atrodi kadu citu, kurš atkal liekas labāks." Šie viņa vārdi man lika ļoti aizdomaties.

pavisam vienkārši - pajautā sev vai Tu vari iedomāties visu dzīvi kopā ar šo cilvēku un vai Tu gribi viņu sev redzēt blakus ik vienu sekundi no savas dzīves

Manā izpratnē mīlestība ir arī pieradums, bet pieradums ne vienmēr ir mīlestība. Kā atšķirt? Grūti īsti izstāstīt. Vnk tu to zini, ja izproti, kas ir mīlestība kā tāda.

Laimīga šajās attiecībās neesmu jau sen, bet aiziet ir ārkārtīgi grūti. Šķiet, ka esmu jau tā pieradusi būt nelaimīga, ka esmu aizmirsusi, ka var būt arī savādāk.

pajautā sev vai Tu vari iedomāties visu dzīvi kopā ar šo cilvēku

Es teiktu otrādāk - pajautā sev vai vari iedomāties savu dzīvi BEZ šī cilvēka?
Tas bija jautajums, ar kura palīdzību, tiku ārā no 3 gadus ilgām neveselīgām attiecībām. Un sis pats jautajums man katru dienu ļauj saprast, ka mīlu savu vīru!

pajautā sev vai Tu vari iedomāties visu dzīvi kopā ar šo cilvēku

Kādreiz biju pilnīgi pārliecināta, ka jā, bet šobrīd ļoti šaubos.

Jā, es spēju iedomāties dzīvi bez šī cilvēka, BET.. aiziet grūti ir arī tāpēc, ka dzīvojam kopā vairākus gadus, esam plānojuši nākotni utt. Neesmu cilvēks, kas viegli uzticas citiem un pielaiž ļoti tuvu, bet konkrētais vīrietis man ir ļoti tuvs, kaut arī laimīga neesmu.

Man jau liekas, ka mīlestība beidzas un pieradums sākas tajā brīdī, kad sāc par to aizdomāties. Vismaz man tā šķiet. :) Jo kas dzīvo laimīgās un veselīgas attiecības nav laika domāt par tādu lietu kā pieradums :)

Jā, man tā ir šobrīd. No mīlestības tur ne miņas, bet ir tāds pieradums, ka vēl joprojām dzīvojam kopā un itkā esam kopā.

Kā atšķirt? Tad, kad beidzas mīlestība, to vienkārši var just un redzēt.

Jā, es spēju iedomāties dzīvi bez šī cilvēka, BET.. aiziet grūti ir arī tāpēc, ka dzīvojam kopā vairākus gadus, esam plānojuši nākotni utt. Neesmu cilvēks, kas viegli uzticas citiem un pielaiž ļoti tuvu, bet konkrētais vīrietis man ir ļoti tuvs, kaut arī laimīga neesmu.

Diezgan precīzi aprakstītas manas attiecības :D Tikai es nevaru iedomaties bez šī cilvēka. Bet jā, arī laimīga neesmu.

Pieraduma peec nebusi laimiga ar so cilveeku, bet tas atkarigs no dazaadiem apstaakliem. Ja mili kaadu citu esosaa viriesa vietaa, tad labaak laist tagadeejo virieti prom, lai butu kopaa ar otru..Citaas situaacijas nezinu jaaskataas. Ja +/- viss apmierina, vari meeginaat ko darit lietas labaa lai atgutu to dzirksteliti.

Cik ilgi esat kopaa?

Nav šādas situācijas bijis. Es vienkārši zinu, ka man nav nekā svarīgāka par savu mīļoto vīrieti un ja man vajadzētu atdot dzīvību viņa dēļ, es to darītu nedomājot. Ja šaubies un domā "mīlu vai pieradums", tad visticamāk nemīli.

Cik ilgi esat kopaa?

Kopā esam 3,5 gadus, dzīvojam kopā 3 gadus.
Un nē, nav cita vīrieša. Ja būtu, tad domāju, ka būtu pat vieglāk nekā šobrīd. Nebūtu tādu šaubu.

honeey kādēļ radās šaubas? Rutīna? Vīrieša attieksme?

Esat preceeti/ nepreceti? berni ir?

Ja šaubies un domā "mīlu vai pieradums", tad visticamāk nemīli.

++


Lai gan ja man nebutu juutas pret citu un iespeejams mazulis, tad censtos kaut ko darit lietas labaa.

Esat preceeti/ nepreceti? berni ir?

Nav šāda veida saistību.

kādēļ radās šaubas? Rutīna? Vīrieša attieksme?

Savu vīrieti ļoti, ļoti mīlēju. Pirmais pusotrs gads varētu teikt, ka bija izdeāls, vienāda dzīves uztvere, nākotnes plāni, uzskati par brīvā laika pavadīšanu u.tml. Jātzīmē gan, ka vīrietim ir kāda atkarība jau no attiecību pirmssākumiem, bet sākumā tas nemaz netraucēja, bija lielā mīla, kā arī pret mani izturējās perfekti. Ar laiku šī vīrieša atkarība sāka traucēt, biežas vilšanās reizes, arī tas, ka nevaru uz cilvēku paļauties. Protams, ka sākās arvien vairāk konflikti, grūti laikam bija samierināties ar to, ka manis dēļ cilvēks nevar/negrib mainīties, kaut arī saka, ka ļoti velas. Acīmredzot ir pārāk vājš. Dažreiz gribās, lai par mani arī kāds parūpējās. Protams lieliski varu par sevi parūpēties, nodrošināt sevi, bet tomēr... Visu notikumu rezultātā saprotu, ka man ir ļoti, ļoti stiprs pieradums pie cilvēka, bet vai ir saglabājusies mīlestība? Tiešām nezinu.
Domāju arī par to, vai izšķiroties nesekos nākošās tāda paša tipa attiecības (kaut kādā veidā atkarīgas attiecības), tas biedē.

Jap, pēdējās attiecībās bijām kopā 3 gadus un man liekas, ka pa lielam abi sapratām, ka mums kopā būt vienkārši ir baigi ērti.

honeey negribu skanēt, ka liela daļa sieviešu/meiteņu, kas visu laiku brēc - pamet, ej projām utt., bet, sķiet, ar pēdējo komentāru jau esi sapratusi, ka nav vērts un nebūs un drīzāk meklē iedvesmu un spēju aiziet ;)

Bieži šķirās cilvēki, kas mīl viens otru, jo nav laimīgi kopā, šeit, domāju, komentāri lieki..

Diemžēl, atkarība ir kas tāds, ko jāgrib mainīt pašam atkarīgajam. Un nevis tevis, bērnu vai citu cilvēku dēļ, bet gan sevis dēļ. Tu esi šajā gadījumā bezspēcīga. Tev tikai ir izvēle pieņemt to vai aiziet. Un pēc diskusijas ir skaidrs, ka tu nespēj to pieņemt un samierināties, ka kaut kas tavam vīrietim ir svarīgāks par tevi. Vilšanās pēc vilšanās, kripata dusmu pie kripatas un mīlestība ļoti ātri nomirst, paliek tikai izmisums un naids. Pajautā sev, vai ir vērts pieraduma pēc dzīvot ar vilšanos sirdī? Vai ir vērts birdinat asaras, dusmoties un sabeigt savu veselību dēļ cilvēka, kas to nenovērtē? Nervu šūnas neatjaunojas, organisms jaunāks nepaliek. Vai tiešām tu negribi ko vairāk?

+++
Gluži manas sajūtas.