Dusmu uzplūdā...

Grūtniecības iespaidā cieta 2 bļodiņas, pāris ne pārāk smuki šķīvji un vecā skapja durvis. Parasti nestrīdos tik agresīvi, pa retam tikai skaļāk durvis aizcērtu.:-D

Tikai reiz esmu saplēsusi podu pēc strīda ar vecākiem. Bet es to darīju mierīgi un apzināti, vienkārši, lai izlādēties. Pabļaustījāmies, es aizgāju pagalmā, sameklēju vecu keramikas podu, dabūju nomaļu stūri un no visa spēka triecu pret akmeņiem. Momentā palika ļoti viegli ap sirdi.
Mājās gan nekad neko neesmu demolējusi, no tā mani attur viens - pašai vien būs jāvāc. Esmu par lepnu, lai pēc iespaidīgas izrādīšanās pa kaktiņiem uz ceļiem lasītu trauku driskas :D Ar vīru strīdoties esmu viņam gan metusi nelūstošus priekšmetus, gan mēģinājusi sist. Pēdējo tā īsti nebija izdevies realizēt, jo viņš tik meistarīgi izvairās un bēg no manis, ka vienmēr smiekli nāk. Dumji ķiķinot teatrāla roku palaišana nesanāk :D
Bet nu līdz baltkvēlei esam strīdējušies ļooooti reti, labi, ja pāris reizes varu saskaitīt. Tagad, bērna klātbūtnē, vispār to nevaram atļauties.

Nekad neko neplēšu,ari nekliedzu.

Es parasti metu spilvenus, jo tie neplīst.

Mani var kādreiz nokaitināt, bet laikam tikai par tām lietām, kas man ir patiešām svarīgas. Plēsusi vai situsi pret grīdu neko nekad neesmu. Parasti iztieku ar bubināšanu pie sevis.

Reizi pusgadā sanāk tā sadusmoties. Pēdējā, kas lidoja bija dakšiņa pret zemi. Kaut kad seeeen atpakaļ soma, ko pēc tam nožēloju, jo dārgās ēnas saplīsa. Pēdējo reizi ar kāju dauzīju pretī pret sienu (brālis izveda no pacietības čikstot un apvainojot un brācot virsū un pēc tam vēl daudzīja man pa sienu un man bija tik nenormāli zb, ka ar kāju no visa spēka 2-4x uzdauzīju pretī. Pēc tam 2 dienas nedaudz sāpīga staigāšana bija :D).
Uzskatu, ka šī rakstura iezīmē ir iedzimta/raksturs. Tā pat kā citas brutālās iezīmes, piem., alkoholisms. Tāda dzīve :)

Strīda laikā mēdzu reizēm paaugstināt balss toni, kas man pašai nebūt nepatīk. Man tas no mazotnes ir saglabājies kā spēcīga aizsargreakcija, jo vienmēr tiku pazemota no pieaugušo puses ģimenē.
Ļoti cenšos no šī neforšā netikuma atradināties, jo pašai šķiet traucējoši.
Grūtniecības laikā biju vājprātā emocionāla. Bija gadījums, kad cieta pāris krūzes manas bimbošanas pavadībā, ko metu pret zemi. Par to pēc tam bimboju vēl vairāk. Vīrs aizvien par to smejas.

Vispār, ja tā padomā, mani pēdējā laikā ir viegli izvest no pacietības noguruma dēļ. :-/ bet nu zinu paņēmienus, kas man ļauj nomierinaties un iespēju robežā cenšos tos piekopt neizlaižot rēcienu.

Es esmu bet ne jau konfliktā ar citu personu - bet tad, kad esmu viena pati. Sadauzu spilvenu, vai kaut ko tādu :D
Kaut kur jau tas viss jāliek. :)

Esmu dusmu uzpludumaa kliegusi, bet vairaak uz maasu/ vai pamatskolas/vidusskolaslaikos.
Vairak iesaistijoskautinos un tamlidzigi. Skivjus nemetaaju, ebt reiz esmu emtusi dusmas kabatas lukturi pret gridu, bet tas pec tamkad biju atnakusi no riebiga pasaaciena.. Censos savaldities. :D

Daudzas te raksta tā, it kā visi būtu vienādi, ja dusmojas, tas nozīmē, ka nemīl, neciena, vienalga.
(...) katrs ir citāds, ir mierīgāki, ir ekspresīvāki cilvēki.

Piekrītu šim - katrs ir savādāks un arī dusmas izliek savādāk.
Es, kad dusmojos, parasti eju kārtot māju vai mazgāt traukus :D Citreiz izeju pastaigāties. Pietiek ar samērā īsu laiku, lai dusmas norimtu un konkrēto problēmu varētu atrisināt ar vēsu prātu :)