Dusmu uzplūdā...

Nav par Tevi, bet Tu dusmojies un tas ir par tēmu

Es nedusmojos, mani vispār ir grūti nokaitināt.

Melo, Tu dusmas neizrādi. Tu esi holēriķe

Melo, Tu dusmas neizrādi. Tu esi holēriķe

Pilnīgi garām, bet domā, ko gribi. Tālākās sarunās vairs neielaidīšos.

:)

Canis Lupus,
manā skatījumā tieši to tas arī nozīmē... palasīju arī reālus stāstus, ko pašas meitenes rakstīja, daudz viet jau rekomendējama ir dusmu terapijas kursi. Saprotu nav viegli atzīt faktu, ka robeža ir pārkāpta.


un Samaara ļoti pareizi pateica, ir jāprot aptāsties.

Dazhas te taadas teoreetikes, ka smiekli naak.
Juus te jauciet 2dazhaadas lietas, rakstura raadiishanu un reaalu probleemu. Cilveekam to nervu ir tik cik ir. Un tad kad vinji ir chupaa(tas var notikt ar jebkuru) cits var visu laiku raudaat, cik blaustiities, cits vispaar galiigaa depresijaa ieiet un pasarg dievs veel psihenee tikt.

Ja šī topika autorei būtu problēmas ar nerviem un savaldību - telefons lidotu. Tev vnk ir pierādījums izlutinātam bērnam, kurš nedabū ko grib.

Dusmu uzplūdā ir gadījies kaut ko aizmest pa gaisu, taču tas ir tikai un vienīgi tādā gadījumā, ja negatīvās emocijas esmu krājusi ilgstoši un vairs nespēju noturēties. Ikdienā esmu ļoti mierīga,tā pa īstam nokaitināt mani gadās ļoti reti.
Labāk izlikt emocijas, tīrot māju, piemēram. Vismaz tad no dusmām ir arī kāds lietderīgums. :-D

Canis Lupus,
manā skatījumā tieši to tas arī nozīmē... palasīju arī reālus stāstus, ko pašas meitenes rakstīja, daudz viet jau rekomendējama ir dusmu terapijas kursi. Saprotu nav viegli atzīt faktu, ka robeža ir pārkāpta.


un Samaara ļoti pareizi pateica, ir jāprot aptāsties.

Jā, teorētiski ir jādara tas un jādara šitas, bet reāli cilvēki ir dažādi, cilvēki emocijas izpauž dažādi un tas, ka tev šķiet, ka vajadzīgi kādi dusmu savaldīšanas kursi...varbūt Tev un Tavam temperamentam tas nav pieņemami, bet tas jau nenozīmē, ka tiem citiem ir kādas tik šausmīgas problēmas.

Es labi apzinos savu "īso" nervu iemeslu... Ja nebūtu žēl naudas, tad noteikti kādreiz arī aizietu pie speciālista.

Strīds arī bija par problēmu, kura ilgi, ilgi nemainās, kaut esam to 100 reiz runājuši... Tāpēc tas pa pilieniem krājās un tāds nu bija iznākums.

Nu bet nevar gribēt, lai cilvēki reaģē vienādi! Galu galā viss skaistums jau tieši ir dažādībā... Un ne vienmēr dusmu izgāšana kādā reālā darbībā ir tikai un vienīgi rakstura iezīme vai neaudzinātība.
Manā gadījumā - es mierīgi varu iztikt bez tā visa, jo neuzvelkos tik ļoti, lai kaut ko dauzītu, plēstu, sistu vai ārdītos, bet es to tomēr retu reizi izdaru speciāli, lai otram parādītu, ka pastāv robežas. Var teikt, ka drīzāk otram cilvēkam tas ir nepieciešams, ne tik daudz man pašai... Tāpēc uzrīkoju nelielu traci kā teātra izrādi. Reāli - neviens no tā necieš, bet cilvēks zina, ka man ir kaut kādas robežas un, lai situācija neievilktos un nekļūtu pārāk dramatiska.

Teiksim tā, labāk skaļi paārdīties un kaut ko saplēst, nevis klusi nīstot iesniegt laulības šķiršanās papīrus...

Nekliedzu, neārdos, man savu nervu žēl, jāmāk dzīve tvert vienkāršāk, BET :D kad man bija kādi 18-19 gadi, strīda laikā sadusmojos un lidināju kasti ar diegu spolītēm pret grīdu. Meitenes, kas šuj, sapratīs, ko nozīmē apmēram 200 spolītes, kas sapinās savā starpā. Abi pēctam kādu stundu visu vācām. :D

Drīzāk interesanti, kāpēc otrs cilvēks jānoved līdz tādam stāvoklim, lai sāktu plēst traukus.. Es pēc dabas esmu savaldīga, bet sen sen atpakaļ ir gadījies sviest priekšmetus.

Cilvēki savu sāpi mēdz izpaust dažādi... Cits plēš, kliedz, zvana un sūdzas draudzenēm, atriebjas flirtējot ar svešiniekiem, raud...

Esmu savaldīga. Ja dusmojos, tad "pie sevis",kādu laiku nerunāju, visu pārdomāju.

Bet mans bijušais gan bija raksturā pretējs, īpaši psihoja,ja bija iedzeris. Dusmās ir gan sekciju apgazis, puķu podus plēsis, durvīs kulakus triecis, nesen izremontētā istabā sienā caurumu izsitis, nu traki bija. Patiesībā,tas arī bija viens no šķiršanās iemesliem, jo nu tiešām likās,ka a ja nu ciešu?

ā un man mamma stāstīja,ka viņa bērnībā,kad brālis viņu nokaitinajis, ietriekusi bračkam kājā dakšu :D labi,ka man tas nav pārmantojies :D

Man jaasaka -esmu sapleesusi paaris skiivjus-dusmaas metot pret sienu.Tas gan bija loti sen, un mans viirs bija tik paarsteigts-beigaas abi saakaam smieties,jo es to dariju tik interesanti,kaa vins atceraas vienmeer-es nomeerkeeju taa,lai tie skiivji nesabojaatu kaadu gleznu ,vai citu maakslas prieksmetu,es it kaa mekleeju briivu vietu ,kur to skiivi mest:-D
Tagad es pasmejos par to visu,bet taada es biju ,kad atbraucu-nesavaldiiga,skala buutne.Es nevareeju-nemaaceeju normaali striideeties(s)

protams visadi ir bijis ka meksikanu serialos:-Dir ari skivi lidojusi pats labakais ir tas dusmas mest vinu pret klonu ta ka skali plist,tagad gan sen ta neesu darijusi bet nu izladeties var labi:-D

Voi,es biju nenormāla,paldies manam ex :-D
Esmu grūstijusi,bļāvusi,psihojusi,unj vienreiz tā viņam iegāzu pa degunu (tiešām pelnīti) ,ka viss bija asinīs. Bet viņš tā mācēja provacēt,ka tā pagrūstīšanās bieži sanāca.
Tas bija drausmīgs periods dzīvē.
Bet tagad jau sen,kopš esmu šķīrusies viss ir mierīgi un labākajā gadijumā esmu pacēlusi balsi.

Mani var viegli nokaitinaat liidz ar to,es aatri uzvelkos un pasaku,ko nevajag.
Pats stulbaakais,ka cilveeks zina,ka esmu viegli aizkaitinaama,bet veel striidaas ar mani.

Nervus taupa tieši tie, kuri klusē un vakarā vieni paraud spilvenā. Jebkurš psihologs pateiks, ka labāk sāpi izlikt, nevis turēt iekšā, jo savādāk vienu reizi var būt par daudz.. Tāpēc jau visi iesaka aizbraukt uz mežu, izkliegties. Neredzu neko sliktu, ja vien nav tāda situācija, ka cilvēks sāk kliegt par katru sīkumu :D

Ja es strīdos, tad strīdos no visas sirds. Neesmu no tām, ka pēc tam klusiņām paraudās spilvenā. Parasti izlaižu kaut ko pret sienu, tad cieš grāmatas vai telefons. Tad ir vēl tieksme ar roku vai kājām pa sienu sist. Man ir tā, ka es nespēju strīdos paraudāt, pat ne pēc strīdiem. Tāpēc dusmas izlieku citādāk.
Taču strīdos ļoti, ļoti reti, jo spēju sevi savaldīt.