Kāpēc citi neklausās

kas ir šis cilvēks - kolēģis, paziņa, mīļotais?

Man bija draudzene, kura uz manis sacīto bieži atbildēja ar 'mhmm', brīžiem kaitināja.

Tie ir gan draugi (nu ne tik ļoti tuvi, mācāmies kopā tikai pirmo gadu), gan citreiz arī tuvāki cilvēki

ui, es pati taada esmu :D saprotu, ka citiem besii, bet kaut arii (parasti) klausos, man tas taa dabiski naak :/

Man ir viena draudzenei,kurai aizrautīgi kko stāstu,viņa vienkārši mana stāstītā vidū,mani pārtrauc ar,apmēram kko šādu "ā,tu atceries,es tev teicu par to kleitiņu?es viņu nopirku"
Un tad es knapi valdos.. :-D

neinteresē, ko tu saki, nekāda cita problēma tur nevarētu būt.

Man vienkārši neko nerunāt?

vienkārši runāt nav labāk :) pa tukšo. runājiet par abem interesantām tēmām, uzdod jautājumus, jautā viedokļus, pamato savus.

Man bija draudzene, kura uz manis sacīto bieži atbildēja ar 'mhmm', brīžiem kaitināja.

tas arī kaut gan man citreiz pat neko neatbild un tad vēl vairāk uznāk dusmas
Pēc tam domāju, ka neesmu ievērota, nu, ka man jau nevajag atbildēt

neinteresē, ko tu saki, nekāda cita problēma tur nevarētu būt.

citreiz tā arī domāju, ka nevajadzēja teikt, bet tas ir pēc tam, kad jau esmu pateikusi :-D

nu bet varbūt pavēro pie kādām tēmām tas notiek? varbūt cilvēkiem neinteresē ta ko tu saki. izdari eksperimentu un pamani tēmu, nevis sāc apvainoties. cilvēks jau nav uzreiz vainīgs, ja viņam nav ko teikt neko vairāk par mhm vai āa... ne visi prot uzturēt sarunas pa tukšo.

vēl variants, ka tu varbūt runā ļoti daudz, bet pati to nepamani? vai ļoti ātri, klusi, tā ka grūti uztvert, ja citā valodā, tad ar akcentu? tas nav personīgi, tikai minējums.

Man ir viena draudzenei,kurai aizrautīgi kko stāstu,viņa vienkārši mana stāstītā vidū,mani pārtrauc ar,apmēram kko šādu "ā,tu atceries,es tev teicu par to kleitiņu?es viņu nopirku"
Un tad es knapi valdos

es tikai nesen apjautu, ka ar mani notiek kas ļoti līdzīgs... secināju, ka neprotu klausīties citos :-D kāds man kaut ko stāsta, bet man galvā miljons lietu, ko domāju,ko gribu pateikt... tāpēc, kamēr nav aizmirsies, sarunas vidū varu otru pārtraukt un pateikt savu sakāmo... Citādi, ja gaidīšu, kad otrs izstāsta, būšu aizmirsusi, ko gribēju teikt..

Tas tiešām nav no ļauna prāta! :-D

Tagad cenšos pie tā piedomāt un ļaut otram izstāstīt līdz galam.. Ir vienk cilvēki, kuri prot klausīties un tādi, kuriem vairāk patīk runāt un ka klausās viņus :-D

citreiz tā arī domāju, ka nevajadzēja teikt, bet tas ir pēc tam, kad jau esmu pateikusi

tā nevajag, tad vai nu pārāk intīmu lietu stāsti, vai nepareizajiem cilvēkiem ;)

Vai kāds vispār ir aizdomājies ka tie cilvēki kas neatbild varbūt prātā domā par kaut ko citu kas viņiem ir svarīgs.
Ja gribi lai citi tevi uzklausa, tad uzklausi arī viņus.

Nu cikvēki ir dažādi... Zinu vienu, kura vispār nekad neklausās (vai pareizāk sakot pieklājīgi paklusē ar stiklainām acīm), bet par sevi toties runāt var stundām ilgi un aizrautīgi...

Daži cilvēki tā izvairās no viņiem nevēlamiem jautājumiem. Vēl gadās, ka aizdomājas un nemaz nedzird.

esmu viens no tiem cilvēkiem, kas bieži neatbild, es visu laiku domāju par savām lietām un bieži vien neieklausos otra stāstītajā, man, godīgi sakot, vienkārši neinteresē citu dzīves, un tāpēc mēdzu neklausīties un nespēju sevi piespiest sākt uz to koncentrēties. skolas laikā bieži nācās sevi piespiest iet ar draudzenēm pēc stundām kaut kur pasēdēt, negribējās izkrist no draugu pulciņa, bet arī sarunās neklausījos īsti, nelikās saistoši
esmu uz Neona minētā cilvēka pusi, bet par sevi runāt es izvairos, citiem nav jāzina par mani nekas, vāros es pārsvarā par sev svarīgām tēmām, kas nav ar manu personīgo dzīvi saistītas

Es personīgi ar nespēju vairs uztvert sarunu ja man visu laiku kaut ko ļoti aktīvi stāsta, man vienkārši apnīk, bet atbildēt gan cenšos, vismaz par galveno domu. Pati kādreiz daudz runāju, tagad man patīk labāk klausīties, galvenais lai tā runāšana būtu mierīga un patīkama nevis ļoti ātra un uzbāzīga.

nerunā tukšu...
iespējams arī tam kas klausās ir tīri psiholoģiska problēma, piemēram raizes, kuras uz tevis teiktā fona nekur nepazūd.
tas nenozīmē to, ka esi vienaldzīga otram.

Parasti, ja pamanu, ka cilvēks manos vārdos neieklausās vai uzskatāmi garlaikojas, tad es vnk neturpinu savu sakāmo. Ar visu uzmanību noklausos, ko tad šis sarunu biedrs grib teikt. Ja tā notiek visu laiku, tad pārstāju kontaktēties ar šo cilvēku, jo man nav jātērē savs laiks, lai tik to vien darītu kā uzklausītu kāda cilvēka "svarīgās" domas. Tomēr komunikācijai jābūt abpusējai. Ja nemāki cienīt un klausīties savā sarunu biedrā, tad vai nu iemācies vai samierinies, ka no tevis izvairīsies, nerunās un necienīs tavu viedokli.

Pilnīgi piekrītu Neons. Un es sevi uzskatu par ļoti labu uzklausītāju, jo pati neesmu daudzvārdīga. Līdz ar to, ja pat man liekas, ka cilvēkam pārāk labi patīk savas balss skaņas, samazinu kontaktēšanos, jo nav interesanti, jo tā vairs nav viedokļu apmaiņa. Vai arī, ja nav iespējams izslēgt komunikāciju, atslēdzu dzirdi un atbildu ar: "Mhm" un "Jā", un "Tiešām".
lesss67, piedod, bet balstoties uz šo savu secinājumu.... Vai Tu nerunā pārāk daudz par sevi? Vai Tu uzklausi sarunu biedru?

ne visi var būt aizraujoši sarunubiedri, un ne visiem. Varbūt viņai saruna ar tevi nešķiet klausīšanās un iedziļināšanās vērta.
Bet neviens jau nevarēs atinēt konkrētus iemeslus.
Manā ikdienā ir daži cilvēki, kuros neatrodu interesi ieklausīties, izvairos pat sarunāties. ir cieņa, ieilgusi draudzība, darba attiecības, bet neko interesantu viņos nesaskatu, un nejūtu vēlmi dalīties..
Varbūt ar laiku viss kļūst specifiskāks, citas vajadzības no sarunas, no sarunu biedra utt.
tas arī viss.