Ak, nu varbūt derētu pieminēt arī to, ka man bija pusgadu ilgs romāns ar precētu vīrieti, pirms gadiem 4 vai 5. Es tolaik pati biju brīva meitene, pirmo reizi kopš 16 gadu vecuma un izdomāju, lai jau iet. Negribu attiecības, bet ar viņu bija jautri, forši. Sekss bija fantastisks. Runājām brīvi par to, kādēļ viņš krāpj sievu. Teica vienkārši - nekā sarežģīta tur nav... kopā esam 8 gadus un vienkārši gribas kaut kādu asumiņu. Zinu, ka mājās gribu iet pie viņas un nepametīšu, bet nav tas pats, kas bija kādreiz. Attiecību ziņā viņš viņu vērtēja ļoti augstu, tieši kā sievu, bet sekss bija so so. Ļauni, bet laikam uzskatu, ka labāk jau tā un lai mazliet kaut kur kāja paslīd, lai papriecājas tas vīrietis, ja tik ļoti tas ir nepieciešams, toties laulība neizjuks un no tādas pieredzes paliks tikai stiprāka. Pēctam, kad es sāku tikties ar kādu nopietnāk, ar viņu "attiecības" pārtraucu. Sākumā viņš nelika man mieru, bet pēc gadiem 2-3 saskrējāmies uz vakariņām un bija mainījies cilvēks. Nu jau trešais bērns bija piedzimis un vīrietis bija laimīgs. Pateicās man par to, ka es viņam sakārtoju galvu un palīdzēju izspiest pēdējo "nelabo" sulu no sava vīrišķā ES. Tagad labs un uzticams vīrs, un pats galvenais... laimīgs :) Nu tā kaut kā.