Kad jāapglabā vecāki...

Es tēti apglabāja,kad man bij 18.Pati organizējusi bēres utt.Pagājuši jau diezgan daudzi gadi un vakaros raudu tāpat.Turies

Pagaišgad man nācās atvadīties no sev ļoti tuva cilvēka, arī ļoti pēkšņi.. Pirmos mēnešus bija ļoti grūti, vēlāk vairāk centos nodarbināt savu prātu, lasīju daudz grāmatu, nedaudz nomierināja mani grāmata "Dvēseļu ceļojums". Bet grūti ir vēljoprojām, līdzīgi kā Spīdolai, man arī ir mainījies raksturs un emocijas..

Un nekur jau tavs tētis nav pazudis! Jā viņš vairs nav Tev blakus fiziski bet, viņš vienmēr būs tavā sirdī! Saprotu, ka ir grūti un neizsakāmi sāpīgi, pašlaik galvenais neturi emocijas sevī bet laid to visu uz āru, kārtīgi izraudies, aizej pie sava tēta uz kapiem, parunājies ar viņu, pastāsti visu kas ir tavā sirdī!

Izsaku līdzjūtību.

Paldies Jums liels. Laikam jau jāsamierinās, ka sāpes nekad nepazudīs vienkārši būs jāiemācās ar to sadzīvot, ka vairs nav, nekad nepiezvanīs, visi svētki bez viņa...

Viņš nomira savā 62 dzimšanas dienā, nepaspēja saņemt vēl nevienu apsveikumu ;(:'-(

Laiks dziedē rētas. Tikai noteikti vajag izraudāties, izkliegties, izārdīties, jo tās emocijas, ko neizlaiž uz āru, iekšā sāk pūt. Es par sava tēva nāvi uzzināju vectētiņa bērēs, nebija viegls laiks, bet ko darīt? Jādzīvo vien tālāk :)

Jā, mans tētis bija burvīgs tētis, viņš zināja cik ļoti mīlu viņu un es zināju cik ļoti viņš mīl mani un savu mazdēlu. Par to vismaz sirds mierīga, ka viņš aizgāja zinot cik daudz mīlestības viņam ir visapkārt un esmu laimīga, ka viņš piedzīvoja manas kāzas kuras bija pirms pāris mēnešiem, man tas bija ļoti svarīgi!

Izsaku līdzjūtību visām pārējām meitenēm.

Raudāt jau raudu, neturu iekšā, bet ir tāda sajūta kuru aprakstīt nevaru, ir vienalga, vienalga kā šobrīd izskatos.

eliyuu Tāpēc vienmēr saka, ka cilvēkiem ir visbīstamākais tieši dzimšanas dienas laiks, visvairāk jāuzmanās tieši ap to laiku, nezinu īsti to izskaidrojumu, bet tad cilvēks ir visneaizsargātākais enerģijas ziņā, vai kaut kā tā. Tā arī radies teiciens, ka dzimšanas dienu pirmslaicīgi nedrīkst svinnēt.

Man māsai arī pēc 3 dienām būtu bijusi dzimšanas diena, tajā dienā arī apglabājām.

Foxgirl

Jā, kaut ko tādu esmu dzirdējusi par dzimšanas dienām.
Skumji...

Turies! un izsaku visdziļāko līdzjūtību gan Tev, gan citām meitenēm, kas zaudējušas kādu ļoti tuvu cilvēku.

Es savu tēti zaudēju, kad man bija 13 gadi. Mamma ar tēti bija šķīrušies, taču tētis tikai dažas mājas tālāk dzīvoja no mums. Bija labas attiecības, līdzīgi kā MySoul rakstīja, bet nebija tādas īpašās tēta un meitas attiecības, un zinu, ka tēvs mani mīlēja, līdz tētis pēkšņi nomira...ar ērču encefelītu. Gluži kā arietas tēta gadījumā, konstatēja ko citu, bet ne patieso slimības iemeslu.
Tas bija man tik smags trieciens, mana sirds plīsa pušu...visvairāk mani sāpināja tas, ka ar tēti nebijām TIK tuvi, liekas jau, kas tad var notikt...kā pārdzīvoju, ka nebiju pateikusi viņam - es Tevi mīlu tēti....tad pēc kāda laika, pēc gada vai ilgāk, tēvs atnāca pie manis sapnī, pirmoreizi mūžā, nebija bijis man sapnī ne kad bija dzīvs, ne kad miris, bet šo sapni es atceros vēl tagad, kad man ir 25 gadi. Bija tāda saulaina, silta diena, viņš pienāca pie manis un apskāva mani, smaidīja un teica - es Tevi mīlu meitiņ...un es sāku raudāt, un atbildēju to pašu. Tad viņš pagriezās, pateica, ka vienmēr domās par mani,pamāja un aizgāja prom, iekāpa kuģī un aizpeldēja....es raudot pamodos. Bet pēc šī sapņa, manā sirdī ielija miers.

Izsaku līdzjūtību!

Lasot šos stāstus vienkārši raudu. Es negribu, ka pienak tā diena, kad kāds no maniem vecākiem vai brāļiem aizies. Zinu, ka tas reiz pienāks, bet es par to cenšos nedomāt. :'-(

Visām meitenēm līdzjūtība. Turaties!
Lasu jūsu stāstus un asaras acīs :'-(
Mani patiesībā ļoti biedē šādas lietas. Nezinu, kā pārdzīvotu, ja zaudētu kādu no saviem vecākiem.
Pagājušogad zaudēju savu mīļo vectētiņu, bet viņš jau ilgi bija slims un mocījās un kaut kā biju jau apradusi ar to visu savā ziņā. Negaidīta un pēkšņa nāve tomēr ir savādāka.

Laiks neko nedziedē , tas tikai iemāca mums sadzīvot ar sāpēm . Turies :-/

eliyuu-izsaku tev liidzjuutiibu!Bija gruuti lasiit meitenu staastus,jo iedomaajos ,cik skumji zaudeet savu mammu ,teeti !

es ar neuzskatu ka laiks dziedee, jo musu millie vienmeer bus musu atminaas un vienmer iedomasimies kaa butu ja vini buutu dzivi. Ar laiku tikai paliek vieglaak pienemt ka vinu nav starp mums., Tturies!!

cik tas tiešām ir smagi, kad ir jāapzinas, ka kaut kad mūsu vecāki nomirs....zinu, labāk nedomāt, bet katram no mums taču tādas domas ir bijušas...man pat bail iedomāties, kas notiks, kad zaudēšu arī mammu....

ja man vien būtu viena vienīga vēlēšanās dota - es gribetu, lai mamma dzīvo mūžīgi.

Es arī izsaku līdzjutību! Jūtu līdzi visam meiteņu rakstītajam šeit, lai jums izdodas atrast to sirdsmieru..

Varbūt kāda var ieteikt kādu labu grāmatu kas šobrīd varētu palīdzēt?

Arī es savu Tēti zaudēju pirms gada;/ ir grūti vēljprojām, taču zinu,ka viens sargeņģelis man noteikti ir! Bieži iededzinu svecīti un domāju par viņu.! Lai cik muļķīgi nebūtu, bieži parunāju ar viņu,pastāstu kā man iet un cik ļoti ilgojos pēc viņa:/

Eliyuu, turies, mīļā. Palasi kaut ko no Sofijas Kinselas vai Ričarda Baha. Varu ieteikt garu, bet ļoti labu mīlas romānu: Veneras dzimšana (Sāra Dināna).
Varbūt tev kas konkrēts interesē? :)

Eņģeļa impēriju kāda ir lasījusi?