Pēdējo gadu laikā arī man pārsvarā no vairākiem labiem draugiem ir palikušas tikai paziņas, ar kuriem tiekos tikai reizi mēnesī vai pat vēl retāk.. agrāk ar vairākiem draugiem tikos gandrīz vai katru dienu, jo visi dzīvojām centrā. Ar laiku parādījās " otrās pusītes", kas aizņem daļu no brīvā laika.. kāds no centra pārvācās uz attālākiem mikrorajoniem, līdz ar to tikšanās reizes palika aizvien retākas (arī tāpēc, kad katram darbs beidzas citā laikā un kamēr viens beidz darbu un ir gatavs kaut kur doties, otrs jau ir aizbraucis mājās uz otru Rīgas galu), bet no savām vidusskolas draudzenēm es "izaugu" - nebija vairs nekādu kopīgu interešu, kardināli atšķīrās dzīves redzējums, kā arī sāku pamanīt viņās tādas rakstura īpašības, ko es neatzīstu. Brīvdienās ar īpaši nesanāk saskrieties, jo vairāki draugi, kas bija, nāk no citām pilsētām un brīvdienās brauc uz savu dzimto pilsētu.. Nesaku, ka ir izmisums pēc draugiem (ar savējo jau bieži smejamies, ka pēdējā laikā esam mazliet "izolējušies" no sabiedrības un pārsvarā pēc darba sēžam mājās vai pat ja aizejam kaut kur, tad tikai divatā; tāpat arī darbā ir ļoti forši kolēģi, ar kuriem var forši parunāt), bet šad un tad tomēr gribās kādu draugu/tuvāku paziņu, ar ko parunāt vai kopā atpūsties ārpus ierastās ikdienas..