Vai atbalstat nenopietnas attiecības?

Pilnībā vienalga par citiem un ja gribas, tad, lai veido nenopietnas/mīļāko attiecības. Katram sava dzīve.

Es pati tā nekad nedarītu, bet citus nenosodu. Lai katrs dara, kā uzskata par pareizi.

Es īsti nesaprotu, kas ar ir domāts ar nenopietnām attiecībām? Tā, ka vienu vakaru pabučojies ar vienu, pēc nedēļas ar citu utt.? Jā, pagaidām, ja var tā teikt, pati piekopju kaut ko līdzīgu, ne gluži tā, ka katru nedēļu cits, ne arī vienmēr pārguļam (pareizāk sakot, gandrīz nekad), bet jā - mani tas pagaidām dara laimīgu, esmu ar to apmierināta - kāpēc gan ne?

Man šķiet, ka tas ir atkarīgs nevis no dzimuma, bet no konkrētā cilvēka. Nezinu, no kurienes nāk tas mīts, ka sievietes ir emocionālas un vairāk pieķeras, kā arī viņām nepieciešamas nopietnas attiecības. Nezin kādēļ tad, kad izšķirās, vīrieši griež vēnas, nodzeras, krīt ceļos un lūdzas, lai nāk atpakaļ, sāk vajāt bijušo utt., bet sievietes izraudas un dzīvo tālāk.
Es atbalstu nenopietnas attiecības. Sen jau vairs nav laiks, kad sieviete sargā mājas pavardu un vīrietis nes naudu mājās. Ja vēlies dzīvot normāli, tad bieži vien tādām nopietnām attiecībām nemaz neatliek laika. Turklāt dzīve mēdz izspēlēt visādus jokus - var gribēt tās nopietnās attiecības, bet nekas nesanākt. Tādēļ, lai nemeklētu vainu sevī un apkārtējos, bieži vien sievietei vieglāk ir dzīvot vienai, ieviešot sev nenopietnas attiecības. Es tāpat arī uzskatu, ka sen jau vairs sieviešu dzīves mērķis nav izveidot ģimeni un audzināt bērnus. Arvien vairāk izvēlas dzīvot sev.

Katras pašas izvēle!
Kādus 2-3 gadus man pašai tikai nenopietnas sanāca - jo es negribēju ieguldīt neko attiecībās, ne laiku, ne emocijas - nu nevajadzēja man to. Kādi draugi man tādi pa to laiku bija, nu pastaigājām uz kino, papriecājāmies kopā mazliet - bet tas arī viss. Nevienā mirklī man neienāca prātā doma, ka tas var pāraugt par kaut ko nopietnu, jo man to vienkārši nevajadzēja un negribējās.

Un tad vienā brīdī sāku domāt savādāk - tieši tik vienkārši viss mainījās :)
Nevaru komentēt par pieķeršanos vienam partnerim un vai es tāpēc būtu atsvešinātāka no sava drauga. Es pat atļaušos apgalvot, ka esmu pārliecinātāka par mūsu abu attiecību ilgtspēju - jo esmu nobriedusi attiecībām, ja rodas konflikti - nebēgu prom, bet tos risinām, pilnībā uzticu viņam savas emocijas, vairs kā iepriekš nekrītu panikā par to, ka viņš man absolūti uzticas un tā. Varbūt tas ir tāpēc, ka gan ar prātu, gan sirdi jūtu un saprotu, ka viņš ir tas īstais, a varbūt tāpēc, ka esmu gatava attiecībām. To gan droši vien varēšu pa īstam izvērtēt tikai tad, kad būšu jau pavisam veca un krunkaina :)

Es sev šādas attiecības tagad tieši gribu, tikai nezinu, kur lai meklē to vīrieti. :D Pirmo pretimnācēju arī gluži negribas.

Sievietēm brīvas attiecības patīk tikai tik ilgi, kamēr partnerim neuzrodas īstas attiecības vai citas brīvo attiecību partneres. Nepatīk sievietēm konkurentes.

Piekrītu Ievai, man ir bijusi līdzīga pieredze. Līdz spējai izveidot sakarīgas attiecības vēl ir jāizaug, kādam tas notiek agrāk, kādam vēlāk.
Kamēr vēl negribas nopietnas attiecības, neredzu iemeslu neļauties kādam romāniņam. Un par kaut kādām krasām dzimumu atšķirībām, man tas šķiet pilnīgs bulšits. Nemaz tik atšķirīgi mēs neesam.

Sev tādas neveidotu, tie, kas veido - nenosodu, jo man vienalga kā citi dara. Man pat randiņi (satikšanās ballītēs un tādās vietās - neskaitās) ir bijuši ar tiem puišiem, ar kuriem man ir izveidojies kaut kas nopietnāks par pāris vakariem. Man nekad nav gribējies ar kādu satikties tāpat vien, uz dažiem vakariem un tad čau.

Kas tur ko atbalstīt - pati es neveidotu, par citiem cilvēkiem man nav nekāda daļa. Protams, ja tuvāka draudzene katru nedēļu bučotos vai gulētu ar citu čali, tad es varbūt pateiktu, ka, lai padomā (tagad ir viens konkrēts gadījums), bet nav jau mana daļa, ko dara paziņas, mani tas neietekmē un, lai jau dara, ko grib, ja jūtas laimīgāks, lai jau...

Būtībā ir tā, ka cilvēks ir indivīds, nevis visi cilvēki iedalās divās kategorijās - vīriešos un sievietēs -, un tad vienai kategorijai piemīt atribūti A, B, C, bet otrai D, E, F, un ja nu kādam ir citādi, tad viņš vai viņa ir nenormāls, un psihologi pie apaļā galda tagad veiks vivisekciju.

ir arī zināmi pētījumi .. neatceros precīzi .. kaut kas saistīts ar .. utml.

lol

Anonymous - zināju, ka saņemšu dzēlību par to. Bet, tā kā negribēju diskutēt par pētījumu rezultātiem, bet personisko pieredzi un viedokli kā tādu, nolēmu nerakties un nemeklēt.. Vai tomēr bija svarīgi?

Un tās, kas teica, ka pašas nē - kādēļ? Morāles normas? Audzināšana? Uzskati?

Es arī esmu starp tām, kuras pašas, nē, bet citas nenosoda.
Iemesls - raksturs laikam ir galvenais iemesls, kāpēc tāda ir mana nostāja. Neesmu no cilvēkiem, kas var iztikt bez emocijām, kas nepieķeras, neieliek savu sirdi un dvēseli attiecībās. Pat gribot es tā nevarētu. Tāpēc arī tagad, kad esmu brīva, ir grūti, jo no vienas puses gribu veltīt laiku sev, tikt galā ar sevi, tikt pāri iepriekšējām attiecībām pirms veltu sevi kādam, no otras puses atkal gribu attiecības, jo vienai ir grūti un man ļoti pietrūkst tā visa, un no trešās puses ir ļoti bail atkal kādam pieķerties, zinot, ka tas var kādā mirklī beigties.

Un tās, kas teica, ka pašas nē - kādēļ?

Es ļoti ātri pieķeros un aizraujos, bet tādās situācijās tas galīgi neder. Man arī žēl savu laiku tērēt te vienam, te otram. Man vajag attiecības, līdzīgi kā ddelirium - ielikt tajās sirdi un visu, kas no tā izriet.

Vai nu abiem partneriem jābūt diezgan pohujistiem, vai arī pec tam jārēķinās ar to ka vienam tas paliks nopietni, vai pārvērtīsies viss nopietni. Tātad nah sākt? Neatmaksājas.

tādas attiecības, manuprāt, ir ērtas kamēr vien nesagribi ģimeni.

kādēļ? Morāles normas? Audzināšana? Uzskati?

Viss kopā. Nevēlos nevienu apvainot, bet man šādas attiecības asociējas ar izlaidību.

muahahah vaboleens ir bezjuutiigs radiijums ? :D

aatraak vai veelaak tas noved pie praata jebiishanas.

vai arii abi partneri ir +- sociopaati

Šādas attiecības nenosodu un neuzskatu par neko sliktu, ja tiešām tās spēj uztvert par nenopietnām attiecībām, savādāk ir sāpīgi.
Šobrīd sanāk kaut ko tādu piekopt, neteiktu, ka esmu par to sajūsmā, jo diemžēl esmu no tām, kuras ātri pieķeras, grib kādu ar ko vienkārši parunāt vakaros utt. Pati it kā saprotu, ka tas ir muļķīgi tādas attiecības piekopt, ja vēlos nopietnas attiecības un vienmēr esmu zinājusi, ka neesmu nenopietnām attiecībām ilgstošā laika posmā radīta. Taču pieķeršanās laikam jau ir tik stipra, ka nespēju atteikties no tā mazumiņa, kas tiek. Citas noteikti domā, ka ir muļķīgi sevi tā mocīt, taču no otras puses, labāk es izbaudu tos pāris patīkamos mirkļus ar viņu, nekā esmu pilnīgi viena un neviens man nesniedz tādas emocijas kā viņš :)
Par to laimi ir ļoti individuāli, ir sievietes, kuras tiešām to pilnīgi neuztver nopietni un vienkārši pavada labi laiku - tādā gadījumā es uzskatu, ka viņas ir laimīgas, bet ja sanāk tā, ka viņa kārtīgi saķerās vīrietī un mēģina viņu pārliecināt par nopietnu attiecību izveidošanu utt., tad tās ir tikai sirdssāpes un lieki kreņķi.