Es arī kādreiz nespēju pat miskasti iznest bez meikapa, bet tas gan bija kādos 16 gados, taču dzīve iet uz priekšu un laiki mainās. Man personīgi šermuļus uzdzen tās, kas katru dienu staigā ar tonnām meikapa uz sejas, bet īstenībā, kāda gan man par to daļa. Ja sieviete šādi jūtas labāk, tad man prieks.
Mani no pārmērīgas kosmētikas vienmēr ir atturējis tas, ka, pieceļoties no rīta, es varētu izskatīties pēc briesmoņa. Piemēram, kaut vai standarta piemērs ar vīrieti. Atzīsim godīgi, ka no sākuma visi mīl ar acīm, līdz paspēj iepazīt tuvāk. Tad nu situācija- Tu, vakara karaliene, visskaistākā no visām, savaldzini burvīgu vīrieti. Kopā pavadiet laiku, līdz pienāk diena, kad pamosties viņa apskāvienos, un viņš ir pārsteigts par to, ko redz. Un kaut vai šī vīrieša vietā iedomājieties sevi (pieņemsim, ka lietojat daudz kosmētikas), vai jums pašām neriebtos šis fakts, ka pa nakti pārvēršaties līdz nepazīšanai? Man, piemēram, tas ļoti nepatiktu. Tāpēc krāsojos ar saprātu. Tā, lai nekaunētos arī bez tonālā parādītos cilvēkos.