es un citi

Story- iespējams, neapstrīdu. Pēdējā laikā nemitīgi iekšā sēž neapzināta panika, pat lēkmes, ka liekas sirds pa muti izleks, nezxinu no kā tas ir, bet iespējams iet roku rokā ar manu izsturēšanos pret citiem.

Jā, viņš līdzētu. Bet iesākumam, ieteiktu visu uztvert nedaudz vieglāk. Varbūt sadomājies un tad sanāk uzpūst no mušas ziloni?

Esmu no sev tuviem cilvēkiem dzirdējusi (arī astroloģe man to teica),ka izskatos nopietna, "auksta" + man ir spēcīgs raksturs, stingra nostāja, reizēm pat esmu uzbrūkoša,skarba, apkārtējie cilvēki no manis mēdz baidīties.... tuvākie ir mani pieņēmuši, es protu komunicēt un pieņemt dažādus cilvēkus, līdz ar to darbā tas netraucē, bet atrast "īsto" gan. Vīriešiem vienkārši ir bail no manis (t):-D

Pēdējā laikā nemitīgi iekšā sēž neapzināta panika, pat lēkmes, ka liekas sirds pa muti izleks, nezxinu no kā tas ir, bet iespējams iet roku rokā ar manu izsturēšanos pret citiem.

Pamegini saprats kapeec taa ir, meklee celonjus, nevis vnk domaa par antidepresantiem. :) Megini vairaak relakseeties, ej vakaros vanna, piepildi sevi ar skaistam emocijam un briizhiem...(l)

Tik daudzām ir līdzīgi - pārsteigums.
Agrāk arī citi domāja, ka esmu parasti dusmīga, nedraudzīga, neieinteresēta vai iedomīga. Kad iepazina, domas mainījās par 180 grādiem. Daudz par to neesmu skumusi. Tagad arī vide ir mainījusies utt.

Megini vairaak relakseeties, ej vakaros vanna, piepildi sevi ar skaistam emocijam un briizhiem...

+1

Tu saproti, ka antidepresanti nemainīs situāciju, vien Tavu organisma ķīmisko stāvokli? Pirms saki, ka tas neko ļaunu nenodara, painteresējies par organisma bioķīmiju, kā mūsos notiek dažādi procesi, īpaši jau informācijas aprite un tad padomā vēlreiz. Otra versija - pieņem, ka nevari izpatikt visiem, komunicēt ar jebkuru un pulcē sev apkārt tādus cilvēkus, kā tie divi, ar ko vari runāties un būt pati. Ja gribi vairāk, tad piedomā, kas atšķir viņus no citiem, ar ko tā nevari un ko tur mainīt.

Samaara- ieprieksh esmu izmantojusimantidepresantus pirms daudziem gadiem, kas man palīdzēja tikt laukā no smagas anoreksijas, un arī zāļu iespaidā skolu pabeidzu. Tas man lika saprast ka mēnesis padzerot ripiņas var mainīt dzīvi. Un tas bija labs atspēriena punkts visam, kas turpinājās, jo likās, ka pagrimšu dēļ depresijas un nomāktības.

Man bieži saka,ka es esmu mìliga,kautriga un smaidiga :D

GOOLD- kāds tam sakars ar šo tēmu?(t)

Kā es jūs saprotu. Man arī tāda seja - izskatos iedomīga, nopietna. Daudziem no manis bail. :D Daudzi arī pēc tam saka, ka bail bija runāt ar mani. Visiem saku, ka neesmu vainīga, ka tā izskatos, tā ir mana seja un tur es neko nevaru izdarīt. (s)

Autore -tas ka tāda citiem liekos pēc sejas kaut pašai šķiet ,ka iedomiga esmu.

Samaara- ieprieksh esmu izmantojusimantidepresantus pirms daudziem gadiem, kas man palīdzēja tikt laukā no smagas anoreksijas, un arī zāļu iespaidā skolu pabeidzu. Tas man lika saprast ka mēnesis padzerot ripiņas var mainīt dzīvi. Un tas bija labs atspēriena punkts visam, kas turpinājās, jo likās, ka pagrimšu dēļ depresijas un nomāktības.

Varbut jameklee celonis, nevis jaaarstee sekas ar zalju palidzibu?

Tur jau tas ripiņu āķis - likt Tev domāt, ka tas ir vienkāršākais un ātrākais veids, kā izkļūt no problēmas. Jā, tas ir. Bet tas neatrisina problēmu, vien liek Tev maksāt naudu par nākamajām ripiņām. Un nākamajām.
Es neesmu pilnībā pret antidepresantiem, tomēr zinu, ka gadījumi, kad līdzēt var tikai un vienīgi ķīmiska iejaukšanās ir ļooti reti, Un Tevis aprakstītais pēc tāda neizklausās.

Man mamma arī visu laiku raustīja un pārmeta, ka man sejas izteiksme ne tāda kā vajag. Dusmīga, sapūtusies, iedomīga un vēl nez kāda... Tas viss ir sīkums! Man nav ne jausmas vai tā ir taisnība, jo neviens cits to nav teicis, bet godīgi sakot - man kaut kā vienalga. Tas neko manā ikdienā nemaina. Esmu kāda esmu un viss.

Autorei neizskatās, ka ir problēmas ar sejas izteiksmi, bet ar smagiem tarakāniem galvā gan. Jābeidz dzīvot depresijā un sevis žēlošanā un žēlabās. Un tabletītes te nepalīdzēs...

Attieksme pret tevi veidojas no uzskata ka cilvēka raksturs ir uz viņa sejas. Man liekas ka pamatots un praktiski pielietojams yā ka izskatās ka ar uzmundrinājumu terapiju te nekas līdzēts nebūs. Raksturs un attieksme pret cilvēkiem jāmaina.

Jābeidz dzīvot depresijā un sevis žēlošanā un žēlabās. Un tabletītes te nepalīdzēs...

To, vai tabletītes palīdzēs vai nē, tomēr vajadzētu izlemt psihoterapeitam vai psihologam, nevis Cosmo atklātajā balsošanā. Ja meitenei tiešām ir depresija (nevis vienkārši sūdīgs periods dzīvē), tad par ārstēšanu būtu jālemj ārstam tomēr. Jo citādi sanāk, ka, ja meitene sūdzas par piena sēni vai vēdersāpēm 3 dienu garumā, tad ir āāāāāāā, ej pie ārsta, ej pie ārsta, bet ja apraksta derpesijas simptomus, tad labāk lai beidz čīkstēt un sāk vairāk smaidīt. Par ko, nez?