Cik emocionāli aukstasinīgas esat?

Katrā ziņā netēlošu labāko draugu cilvēkiem, kuri man nepatīk. Izturos pieklājīgi, bet vēsi.

Bet emocionalitātes ziņā - lai gan esmu ļoti emocionāla, bet spēju uzlikt pokerface. Smagākos gadījumos gan tas nenostrādā (piemēram, par tēta nāvi uzzināju lekcijas laikā un turpat aiz durvīm koridorā sāku ļoti skaļi raudāt), bet tikai tādās reizēs citi cilvēki ir redzējuši manas asaras. Par citām lietām es varu raudāt vienatnē, bet citu acu priekšā man viss vienmēr būs labi. Nokrītu, kāja asinīs, viss jēls - bet man viss ir kārtībā, smaidiņš sejā - nekas, pāries. Arī par citādiem aizvainojumiem, negadījumiem, utt. Bet tā nekādā ziņā nav liekulība, drīzāk aizsargreakcija - droši vien, lai tie citi neredzētu manu ievainojamību. :) Es gribu tikt no šī vaļā, jo savā ziņā tas ir kā siena starp mani un citiem cilvēkiem, pat tuviem, kas manā iekšējā pasaulē netiek ielaisti.

savā ziņā tas ir kā siena starp mani un citiem cilvēkiem, pat tuviem, kas manā iekšējā pasaulē netiek ielaisti.

++

Mani vecāki visu laiku domā, ka man viss ir kārtībā. Kad runāju ar viņiem, tā arī izskatās, bet līdz ko esmu viena, izplūstu asarās. Taču viņi par to neuzzina un neuzzinās, jo tas ir lieki - viņus satraukt. Vienīgi draugs mani ir redzējis daudz reižu asarās, bet es no tā nekaunos.

Bet man ir ļoti grūti savaldīt asaras. Kamēr es klusēju, tas vēl ir iespējams, bet, kad jāsāk kaut ko teikt, tad viss nāk uz āru.

Dellicious, ir taču dažādas situācijas. Piemēram, ja tu vēlies, lai tevi redz un uztver kā pieaugušu cilvēku, lēdiju, ar kuru viss kārtībā, kuru nekas nesatrauc... nevis psihopāti, kaut iekšēji labprātāk mestos virsū kliegdama.

Es saprotu, par ko Tu runā. Ļooooti daudz esmu bijusi tādās situācijās un attiecībās ar cilvēkiem spēlējusi teātri, lai kādā dienā piedzīvotu kritienu un varētu pateikt, cik nevajadzīga lieta ir šī liekuļošana, kas bieži cilvēkiem jau pamatā veido greizas un nepatiesas attiecības. Teātrim jāpaliek teātrī.

Man liekas, ka, ja gribas kādam mesties virsū, tad ir jāsaprot, kāpēc. Lielākajā daļā gadījumu problēma ir iekšā pašā un visdrīzāk - izdomāta vai krietni pārspīlēta.
Tā ir tikai un vienīgi nevajadzīga sevis mocīšana, kam vēl pa virsu nāk vēlme sevi parādīt kā labsirdīgu un pašpārliecinātu lēdiju vai vismaz neaizskaramu būtni.


Bet, ja es teikšu, ka cilvēkam ir jāstrādā pie tā, lai šādas negatīvās emocijas viņā nerodas un jāizprot viņas saknē, lai saprastu, cik viņas liekas... laikam izklausīsies pārāk ēteriski.

Neko nemācu un negribu iestāstīt nevienam. Man pašai ir vieglāk domāt par to, kas ir traucēklis tam, lai pašā saknē varētu būt tā nobriedusī un sirdssiltā lēdija nevis audzēt sevī briesmoni un pieslīpēt veidus, kā viņu labāk apslēpt. :)

Saprotot to, cik daudz negatīvas enerģijas rada negatīvas reakcijas, domas un emocijas (un izprotot, kas viņas rada un cik tas, kas rada ir izdomāts un bezjēdzīgs), un sajūtot, kā Tu sevi piesārņo ar to, briesmonis pazūd pats no sevis.

Vārdu sakot - es par mieru dvēselē, nevis izlikšanos, ka miers ir dvēselē.

Neprotu neizrādīt emocijas.

ļoti nepatīk , bet ir situācijas ,kad nākas .. teiksim ir vecāku draugi kuri man nežēlīgi besī , bet nu es taču neiešu mammas svētkos liet sūdus otram uz galvas ...

Bet, kāpēc ir jālej sūdi uz galvas?
Ir jāsaprot, kāpēc nepatīk kāds. Un, ja nepatīk, bet nav iespējas ignorēt, jo, teiksim, tā ir ģimenei pietuvināta persona, tad jāpasaka viņiem atklāti. Varbūt iemesls, kādēļ Tev nepatīk, ir pārpratums.

Ja tā ir kkāda īpašība, kas nepatīk un kas nevar būt pārpratums, tad nav par ko pērties. Priecājies, ka Tev tādas nav un saproti, ka katrā ir kas greizs un katram ir kāds vājumiņš :D. Arī Tevī pašā. Un kāds cits arī to redz un jūt.

Tieši ar tiem saviem greizumiem arī mēs esam bezgalīgi smieklīgi un mīļi. :-D

Es varbūt izklausos pēc naivas gotiņas. Man vienkārši ir grūti sakarīgi izskaidrot to esenci.
Vajag līdz kaulam un vēl dziļāk sajust, ka tas, kādu pasauli mēs redzam, lielākoties ir nevis pasaules, bet mūsu pašu spoguļattēls.
Es to nedomāju par globālām lietām un jautājumiem, bet pavisam noteikti par cilvēku savstarpējām attiecībām.

Un, ja nepatīk, bet nav iespējas ignorēt, jo, teiksim, tā ir ģimenei pietuvināta persona, tad jāpasaka viņiem atklāti.

Kaa tu sev to iedomaajies, jaapasaka atklaati...Taa vienkaarsi ne no taa ne no shaa pienaaksi un pateiksi "ziniet, juus man nepatiikam, nezinu kas par iemeslu,varbut paarpratums?" (t)
Ir situacijas,kur nav nemaz iemesla,lai pie reizes apjautatos,kapec rodas taa nepatika.Nevar vienkarsi no zila gaisa cilvekam liet dublus virsu,ja vins pat nenojaush,ka tev nepatik. Baigaa jau nu persona. Nu nepatiik tev kaads,taatad tiec galaa pati ar savaam iedomaam. Bet, ja ir iemesls, piemeram kada kopiga saruna ar to cilveku un ir domstarpibas,tad ari var pajautat.
Tada sajuta,ka dazhai labai te nav takta izjutas.
Nevar visos gadijos nedz but tam pokerfeisam,nedz ari likshkei.
Katra situacija prasa savu.

Ar vārdiem ne vienmēr pasaku savas domas (ja kāds nepatīk utml.) bet man daudzi teikuši, ka man acīs redzamas visas emocijas, pat tad, kad liekas, ka spēju to noslēpt.

Diezgan bieži iemanos notēlot, ja nav vēlmes izraisīt konfliktu vai arī strīds man pašai par sliktu nāktu. ;) Bet tā visos citos gadījumos ej nu sazin, ko es domāju - pēc sejas neko nepateiksi! :D

Cilkvēkos pret visiem esmu smaidīga un māku komunicēt arī ar "ienaidniekiem" kuru man gan nav, varbūt tāpēc vieglāk

+++
Man nav neviena ienaidnieka un ja man jāatrodas vienā teplā ar kādu cilvēku, kas man nepatīk, es izturēšos neitrāli. Neesmu no cilvēkiem, kas jau ienākot pa durvīm sarauc degunu nepatikā un sēž kaktā ar sarauktu pieri un kaut ko bubina zem snuķa.
Es esmu ļoti komunikalba.

Es nekad neesmu izrādījusi liekas emocijas kādam, kuram tas nav jāredz. Esmu smaidījusi acīs ienaidniekam, pat sievietei, kura gulēja ar manu iepriekšējo vīrieti. Tas, manuprāt, ir daudz labāk nekā izrādīt emocijas, lieki tērēt sevi, savus spēkus uz cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Emocijas izrādu tikai ģimenei, cilvēkiem, kas man ir tuvi. Cilvēki, kuri nepatīk, man ir vienaldzīgi! Lai gan, pieļauju, ka varētu arī vienu brīdi emocionāli uzsprāgt un pateikt sejā visu, ko es domāju, protams, ja ir iemesls!

tā ir ģimenei pietuvināta persona, tad jāpasaka viņiem atklāti.

Njā...un kurš tad būs ieguvējs, ja pieies ģimenei tuvi personai un pateiks - tu man nepatīc! Kurš būs ieguvējs? Tiecējs? Tas,kurš nepatīk? Nedomāju,ka kāds vispār ir ieguvējs, ja runa ir par cilvēku,kas ir tuvs.
Šādās situācijas, atklātība man liekas lieka.
Ja man, piemēram, nepatiktu drauga tēvs. Es tgd pieietu un pateiktu- zini, tu man nepatīc! Un? Ko tālāk? Es domāju,ka ne es justos ērti pēc tam, ne viņš justos ērti.

Ir situacijas,kur nav nemaz iemesla,lai pie reizes apjautatos,kapec rodas taa nepatika.Nevar vienkarsi no zila gaisa cilvekam liet dublus virsu,ja vins pat nenojaush,ka tev nepatik. Baigaa jau nu persona. Nu nepatiik tev kaads,taatad tiec galaa pati ar savaam iedomaam. Bet, ja ir iemesls, piemeram kada kopiga saruna ar to cilveku un ir domstarpibas,tad ari var pajautat.

Nu, bet tieši to es arī saku.
Un nevienā brīdī neesmu minējusi, ka jāiet liet dubļus uz galvas.
Ja līdz galam nevar izprast manu teikto, tad pārfrāzēšu caur tiem dubļiem.
Jebkuri dubļi rodas Tevī pašā. Ja to iemesls ir saistīts ar šī cilvēka rīcību pret Tevi vai kādu no Tev tuvajiem, tad tas ir jāizrunā. Cilvēks ir arī tas otrs, ne tikai Tu un viņam arī ir savi motīvi, kurus saprotot, dubļi nav vairs tik netīri.
Savukārt, ja iemesls ir citāds, ir jāstrādā pašam ar sevi. Citēšu sevi...

Ja tā ir kkāda īpašība, kas nepatīk un kas nevar būt pārpratums, tad nav par ko pērties. Priecājies, ka Tev tādas nav un saproti, ka katrā ir kas greizs un katram ir kāds vājumiņš . Arī Tevī pašā. Un kāds cits arī to redz un jūt.

Ceru, ka aizklauvējos.
Ja nē, netērēsim viena otras laiku bezjēdzīgi, labi? ;-)

Ja man, piemēram, nepatiktu drauga tēvs. Es tgd pieietu un pateiktu- zini, tu man nepatīc! Un? Ko tālāk? Es domāju,ka ne es justos ērti pēc tam, ne viņš justos ērti.

Mans vēstījums nebija par to, ka jāiet un jāsaka, ka nepatīk.
Mans vēstījums bija par to, ka ir jāsaprot iemesls.
Laikam ļoti neskaidri izsakos.

:-D

Vispār jau man piemīt prasme būt ārēji it kā pilnīgi mierīgai, ja iekšeji esmu ļoti satraukta, uzvilkusies, dusmīga utt. Spēju to notēlot ar tādu poker face. Jo pēc sajūtām man šķiet pazemojoši izrādīt, ka esmu aizskasrta, aizvainota (līdz ar to izrādīt vājumu). Sākt raudāt publiski-tas man būtu ļoti liels pazemojums!:D
Bet no otras puses tā jau ir problēma, jo nedrīkst visas emocijas turēt sevī.

Jā spēju notēlot, ka viss ir vislabākajā kārtībā, un neviens nepamanīs, ka mam kāds riebjas utt. Bet draugs gan zina, ka man kaut kas nepatīk. Pat tad ja sastrīdamies ar draugu pirms kādas balītes un pēkšņi negaidot ierodas viesi, varu izlikties, ka nekas nav bijis un viss ir labi. :)
Darbā arī spēju nodalīt emocijas. Darbā es izturos kā vajag, pat, ja ir slikti man.

es censos savaldities apkart cilvekiem kas tracina, seviski gimenes sveetkos un taa.

runaajot par ienaidniekiem. Nopietni? sis jau kadu pamatskolu atgaadina...""es ienistu tevi un tevi""

ja kaads ir ienaidnieks tad tiesam tur jabut kam sausmigam jabut izdaritam pret tevi.

Man ienaidnieku nav,protams,bija pamatskolas,vidusskolas laikos cilveki kurus necietu, bet kurjau gadi ka kontakts 0 ar viniem ari ja satieku uz ielas, vnk nerunaaju..un viss.

prieksh manis notélot vajadzígás emocijas ir párák viegli, ja es to vélos. es varu gan smaidít ienaidniekam sejá un apskaut, ka maná sejá nenolasís ne kripatinju aizvainojuma un dusmu, kaut sirdi rauj pushu, gan varu kaut tagad sákt raudát minútes laiká ar ístám asarám (ar shito esmu vinnéjusi páris deríbás, jo parasti neviens netic ka minútes laiká var sákt raudát ar asaru júru - var :'-( )

bet- neredzu jégu to visu izmantot - agrák bija situácijas, kad ar cilvéku, kas man daudz nodaríjis pári ir jáuzturás viená telpá, un játélo. bet tagad esmu dzívi izveidojusi tádu, ka man nav jáslepj savas emocijas. já, ir viena radiniece, kas riktígi iekakája dvéselé. vírs tagad télo, ka viss ok, bet nepárák labi télo, jo vismaz es visu nolasu vinja sejá. es netéloju, man labák patík, ka vinja zina, ka es labprát vinju no zemes virsas noslaucítu :D laikam tápéc - kur esmu es tur nezkápéc nav vinjas...

emocionalitáte -paráda to, ka més esam dzívi cilvéki, nevis roboti, tápéc arí negatívajám emocijám jáljauj valja.

protams, atkarígs no situácijám :D

es nemāku nekādas emocijas izrādīt ne svešajiem, ne tuvajiem. tāpēc lielākā daļa cilvēku mani uzskata par lepnu vai vienaldzīgu.

bet lielākoties man arī ir vienalga, es izdaru vai pasaku, kas vajadzīgs un pēc liekas komunikācijas ar svešiem vai sev netīkamiem cilvēkiem nealkstu.

bet tā aristokrātiskā aukstasinība, kad tu pati vīra mīļākajai vari smaidīt un tā, tas jau pēc liekulības izklausās. lai nu kā, neviena neko pozitīvu pret tādu nevar just.
man labāk patīk tīras emocijas, nevis pēc tam klausities kā aiz muguras saka visu, ko patiesībā domā.

Sen atpakaļ esmu strādājusi darbu, kur emocijām nav vietas.
Tur norūdījos sevi savaldīt, kontrolēt un smaidīt jebkurā dzīves situācijā un jebkuram - draugam vai ienaidniekam.
Jāteic, ka uzskatu šo par vienu no vērtīgākajām pieredzēm manā līdzšinējā mūžā.

+++
Darbs ar klientiem norūda dzelzs nervus un sejas muskuļus :-D :-D

Ja vajag, protams, ka varu. Uzskatu, ka tikai bērni, dumpīgas pusaudzes un nedabūjušas histēriķes nespēj savaldīties. To sauc par pieklājību! Gan attiecībā pret radiem un draugiem, gan kaitinoši lēnām kasierēm- māceklēm pārkurinātā veikalā.