Cik emocionāli aukstasinīgas esat?

Ar mani neko skaidri zināt nevar :)
esmu visāda,ja vajag varu ar riebīgu cilvēku pasēdēt tikai tapēc,ka draugi draudzejas ar viņu... man ir nepatika tas nenozime ka draugiem sabojašu draudzību :)

Viss atkarībā no garstāvokļa. Parasti tiekoties ar ienaidnieku mēģināšu visu darīt pieklājības robežās(ikdienā neesmu rupja, bet esmu viegli nokaitināma) un kļūšu klusāka.

Apbrīnoju tos cilvēkus, kuri uzliek neaizskaramības masku un staigā, kaut iekšā viss vārās. Man arī tā ir gadījies, bet nekad apzināti tā nedaru. Ir bijis, kad vismelnākajos brīžos, kad man katru otro cilvēku gribas novākt, esmu saņēmusi komplimentus par to, cik labi izskatos, cik esmu priecīga. Labākais tas, ka es pat neesmu pirkstu pakustinājusi, lai tā izskatītos / uzvestos. Iespējams, tie cilvēki vienkārši akli un negrib redzēt tālāk par manu izskatu.
Vispār esmu pilnīgākais emociju kalps. Mani ir ļoti viegli aizkustināt un es nekautrējos raudāt pat, ja apkārt ir sabiedrība. Esmu pat raudājusi darbā, aiz letes, jo uzskatu, ka cilvēks nav un viņam nav jābūt akmenim. Un, ja man ir slikti, tad es labāk to palaižu ārā no sevis, nekā turu iekšā, kamēr sakrājas un nodara vēl lielāku postu.

Neiekarota Pilseeta-man loti gruuti bija saakumaa savaa pusee,jo es nemaaceeju Latvijaa savaldiit sevi-tas man netrauceeja toreiz,bet te ir pilniigi citi likumi, un loti labi,ka taa,jo es esmu tikai ar to ieguvusi-notureejusies darba vairaakus gadus ,un arii satureejusi savu lauliibu!:-)

Es drīzāk gribētu spēt, nevis savaldīties un drastiski turēt savas emocijas grožos, bet gan uztvert visu gaiši un ar humoru, plūstoši. Nevis būt cieta kā akmens, bet harmoniski tvert dzīvi un tās līkločus. :)

Neiekarota pilseeta-es arii esmu iemaacijusies daudzas lietas uznemt ar humoru!:-)

Man ir bijis līdzīgi kā Lollipop-divas reizes ir bijis tā, ka esot darbā man paziņotas traģiskas ziņas, bet es turpināju strādāt, uzvesties, runāt tā it kā nekas nebūtu noticis. Protams, iekšēji pasaule bija sagruvusi, bet es spēju to nolikt malā. Man negribētos ar savas dzīves traģēdijām un drāmām darbā dalīties.

Cilvēki, kuri man nepatīk kādu iemeslu pēc- es vienkārši cenšos ar viņiem netikties. Ja nākas, izturos neitrāli, katrā ziņā naidīgus skatienus neraidu un zem deguna nebubinu. Manuprāt, tas vispār nepieklājīgi un nepieņemami. Necenšos par katru cenu likt cilvēkam manīt, ka viņš man nav tīkams. Galu galā tas, ka man viņš nepatīk, ir mana problēma un nav jābāžas kādam ar savu nepatiku virsū.

Savas emocijas protu lieliski noslēpt un to arī daru. :-|
Šobrīd man ir tas periods, kad iet psiholoģiski ļoti grūti, tā vien gribas kliegt, psihot un raudāt.
Bet eju parasti savās ikdienas gaitās, it kā viss būtu pilnīgā kārtībā. Neviens pat nav pamanījis, ka kaut kas būtu ne tā.. Ikdienā izskatos priecīga n smaidīga. Ja man kāds jautā, kā man iet un tā, es vienmēr atbildu, ka ļoti labi un viss kārtībā, kaut gan iekšēji raudu un esmu uz sabrukuma robežas. Pārsvarā man nekad netīk stāstīt, kas ar mani notiek, es labprātāk visu paturu sevī un noslēdzos no apkārtējiem. Kā cilvēks esmu ļoti runātīga n aktīva, bet par savām sajūtām un problēmām nespēju pastāstīt nevienam. :-)

Ja vēlos, tad bez problēmām spēju noslēpt visu. Likt apkārtējiem (izņemot tuvākos) nojaust par savām problēmām man šķiet nevajadzīgi un nepieklājīgi.

Es nespeleju teātri ,bet pret cilvekiem to runas veidā izrādu ,bet ja nepatīk vieta kur atrodos un jutos nospiesta tad sejā.