Tava intuīcija/sargeņģelis

Pati varu padalīties - tas notika nesen. Braucām ar trim mašīnām, vienā mašīnā sēdējām galīgi saspiedušies, jo bija daudz mantu. Bija iespēja pārsēsties mašīnā, kurā brauca tikai divi cilvēki. Par to iedomājos, ka vajadzētu, jo būtu daudz ērtāk, bet kaut kas man teica priekšā to nedarīt. Izrādījās, ka šis lēmums bija ļoti pareizs, jo mašīna, uz kuru būtu varējusi pārsēsties, pa ceļam ielidoja grāvī un apgāzās uz jumta. Par laimi, cietušo nebija, bet pārbīlis liels.

Ja sapņus var saukt par intuīciju, tad es visbiežāk nosapņoju to, kas gaidāms. Sapņos šad tad kādu atbildi atmet arī eņģelis.
Man parasti intuīcija darbojas uz niekiem, tādus lielus pavērsienus parasti nejūtu intuitīvi.

Man ar intuīciju ir galīgs čau! :D Vai nu esmu kurla, vai akla šajā ziņā, vai arī man tās vienkārši nav. :-P Vīram gan - perfekta intuīcija un tas ir tik netipiski vīrietim, bet nu vismaz vienam mūsu ģimenē tāda ir...

N-tos gadus mana intuīcija klusēja un te, reiz, naktī redzu sapni... Redzu draudzeni ejam pa taciņu ar smuku grūtnieces punci. (Viņai nesen tik bija MA un nomainīja darbu, kurā vismaz gadu norunāja nepalikt stāvoklī). Pēc sapņa, nākošanā dienā zvanīju draudzenei (dzīvo citā valstī). Un tik tiešām - viņa nesen uzzināja, ka ir stāvoklī neplānoti un nevienam vēl to nav teikusi. :D

Ok, šis gadījums nekā nav saistīts ar sargeņģeli, bet nu man citu gadījumu tādu nav! :D

Mani nepaklausija draugs un notika tas ko teicu vinam, bet mani neticeja ka kas tads varetu notikt. Labi ka visi veseli palika.

Man tā ir bijis daudzreiz :) ļoti ticu liktenim, sargeņgeļiem utt. Tepat nesen braucu uz Saulkrastiem pa šoseju un man blakus brauca kravinieks, kaut kā jutos nogurusi un neuzmanīga tapēc nolēmu nenesties, bet palaist viņu pa priekšu, lai jau brauc. Parasti man patīk uzspiest uz gāzi, bet nezinu kādēļ šoreiz ne. Burtiski acumirkli vēlāk kravinieks notrieca onku, kas pālī bija iebraucis cita kravinieka pakaļā, nostājies malā un nolēmis mukt no notikuma vietas, tikai ne nost no šosejas, bet kaut kāda iemesla PĀRI. Ja nebūtu palaidusi to kravinieku, bez variantiem to onkuli notriekusi būtu es. Kas zina kā tas izvērstos, ja čalis būtu uz manas mašīnas priekšas. Apstājāmies palīdzēt, sagaidīt ātros utt. Pēctam līdz pašiem Saulkrastiem liekas braucu uz 40-50 :D

Man strādā intuīcija. Nesen bija gadījums, kad draudzenes paziņoja man vienu lietu, kas saistīta ar mani. Es sēdēju un tikai smaidīju. Vēlāk viņas jautāja, kāpēc nebiju šokā, jo viņas pat bijušas pārsteigtas. Lieki teikt, ka es jau jutu, ka lietas šādi notiks un nojautu visu jau iepriekš.

Esmu nosapņojusi lietas par vecākiem. Kad izstāstu visu, ķerot it kā uz muļķi, ka zinu, atklājas, ka patiešām tā ir. Man ir liela pievilkšanās ar tēti, ja ar viņu kas notiek, es to jūtu.

Esmu 2x gandrīz nomirusi. Vienreiz gandrīz noslīku, otrā reizē mani nogrūda pa trepēm. Uzskatu, ka sargeņģelis man ir.

Kā arī bieži ir tā, ka piepildās viss, ko es esmu izdomājusi. Es iztēlējos scenāriju galvā, sagatavojos tam, un viss notiek. Bet tas laikam ir vairāk domu spēks. Tas man strādā pat uz lietām, kas reāli būtu neiespējamas.

Nu es atceros no savas bērnības tādus 2 gadījumus, kur varēja beigties bēdīgi.

1. gadījums ko atceros, kad man bija kādi 9 vai 10 gadi. Patika man ļoti daudz kāpaļāt pa visādām vecām ēkām :D Nu ok, es kopā ar saviem brāļiem kāpalējam pa pusasbrukušu vecu māju un tur viena tāda mala kur līdām uz priekšu gar sienu, bet vienā brīdī jūtu, ka paslīdu, bet pēc tam melns gar acīm un esmu piespiesta tā kā pie sienas. Bija 2. stāvs un nenokritu. Kopš tās reizes neesmu staigājusi pa tādām mājām un brāļiem arī neļāvu.

Otrs gadījums bija, kad gāju 8. klasē.Kopā ar draudzeni devos no skolas mājās un vajadzēja doties pāri ceļam, pie skolas ir gājēju pāreja ar luksaforu. Nu brauca viena mašīna, viņai bija zaļais, nu domāju, ka sagaidīsim, ka šī aizbrauks garām un tad iesim pāri. A viņa izdomāja apstāties un palaist mūs, bet kad es sāku iet atkal melns gar acīm un tā kā pavilkta atkal uz aizmuguri mazliet (itkā nu reāli tā nevar būt, bet nu es zinu, ka sāku iet), izrādījās, ka mašīna izdomāja braukt nemaz nelaižot mūs ar draudzeni.

man berniba visu laiku strādāja intuīcija. Tagad arī.
es atceros, kad biju maza biju ļoti dusmiga , jo sastridejos ar pagalma berniem, tad gāju uz majam, Uz ielas nebija neviena cilveka, ka ar taja bridi es nezinu kapec neskatijos uz cela un te pekšņi ne no kurienes dzirdu, kad bļauj meitenit stāvi. Un jā gandrīz mani butu notriekusi mašīna ja taja bridi nestavetu man klāt sargenģelis un neatsutītu cilvekus
.
ir bijuši daudzi gadijumi pat viens ir visspilgtākais , kuru atceros vēl līdz šim brīdim , bet tas bija šausmigi, bet tur nevis intucija nostradaja , bet gan domas un sekas bija. Es nezinaju , kad domām ir tik milzigs spēks. :-/:'-( bet pa to šiet nerunāšu ja kada grib tad varu pm aizsutit.

pa slikšanu arī man bija esmu noslikusi gandrīz.. pirms 1 gada atceros, gāju pāri ielai dega zaļā un mašīna izbrauca un pie kājam. paldies Dievam, ka apsatajas. Bija šoks.

Tā nu es arī ticu sargeņģeļiem. Itkā nereāli tam ko stāstīju, bet nu tās sajūtas tajā brīdī bija neaprakstāmas. liels šoks par to, ka ar mani viss kārtībā un šoks par to kā tas varēja notikt. Nu es varēju nokrist no tā augstuma, vai tikta sabraukta.

Bet intuīcijas man gan nav.

Domu spēks reiz negatīvā nozīmē man ir piesaucis avāriju ar velosipēdu. Burtiski divas nedēļas pirms tam biju iedomājusies, kas nez būtu, ja mani, braucot ar riteni, notriektu mašīna. Galvā jau sacerēju, ka gulētu slimnīcā, ar lūzumiem, utt. Nesaprotu, kāpēc man bija tā jāfantazē, jo pēc divām nedēļām mani tiešām notrieca mašīna. Slimnīcā gan negulēju, bet trīs nedēļas ar ģipsi uz rokas gan nostaigāju.

Nezinu, kā to nosaukt, bet ir dīvaina sajūta. Bērnībā bija tās loterijas čipšu pakās, kur var laimēt otru čipsu paku, vai Cocacolas korķīšakcija. Tad nu es katru reizi, nu labi, varbūt pāris reizes nokļūdījos, bet burtiski katru reizi jutu, kura paka ir pilna. Dzīvoju tikai no kuponiem un korķīšiem. Sajūta tāda, ka aizeju pie plaukta, kur stāv rinda ar pakām/pudelēm, nokoncentrējos, kādu laiku skatos un laimīgā paka tā kā vairāk izgaismojas, iekrīt acīs, izceļas. Nemāku to sajūtu aprakstīt. Šī spēja man vēl tagad ir, vasarā gribējās dzert un tā, nopērkot 1 Sprite tiku pie 4 pudelēm :-D. Žēl tikai, ka tas nestrādā uz Superbingo un vispār skaitļu loterijām.:-/

Man ir ļoti labi attīstīta intuīcija un loģiskā domāšana, bet par sargeņģeli un izvairīšanos no briesmām nemāku pateikt, jo neesmu nonākusi tādās situācijās. Nekad neesmu lieki riskējusi savā dzīvē, ja jūtu kaut mazākos briesmu signālus, tad cenšos maksimāli izvairīties no nokļūšanas tādā situācijā.

Kā arī bieži ir tā, ka piepildās viss, ko es esmu izdomājusi. Es iztēlējos scenāriju galvā, sagatavojos tam, un viss notiek. Bet tas laikam ir vairāk domu spēks. Tas man strādā pat uz lietām, kas reāli būtu neiespējamas.

Man ir tāpat.

Vēl es ļoti jūtu vecākus, īpaši tēti. Tas ir pierādījis vairākkārt, kad jūtu sevī tādu savādu sajūtu un jā, pēc tam atklājas, ka tētim vai cieši saistībā ar viņu, kaut kas ir atgadījies. Tas, laikam, sākās kad man bija kādi 4 gadiņi. Vecāki bija aizbraukuši uz balli, bet es paliku pa nakti pie vecmāmiņas. Ar miegu man nekad nav bijušas problēmas, bet tajā rītā ap 4 biju augšā. Modinu vecmammu, tāda nemierīga staigāju pa māju, kaut ko daros. Kā vēlāk izrādījās, tieši tajā laikā mani vecāki cieta autoavārijā.. Tas rīts man tā ļoti cieši iespiedies atmiņā, lai arī vēl biju maza un neko daudz no bērnības neatceros.

O, atcerējos vienu gadījumu ar sargeņģeli. Skolā beidzās stundas, ārā ziema. Izgāju no skolas un somā iezvanījās telefons. Apstājos, sāku meklēt telefonu un dažus soļus priekšā no jumta nokrita milzīgs ledus blāķis... Ja telefons nezvanītu - es būtu zem tā blāķa 100%.

Sarģenģelis vienmēr ir blakus. Nokrītot nekad neko stipri nesasitu. Liekas, ka kāds spilvenu būtu palicis apakšā. Dažādas smagas lietas mistiski krīt man priekšā, vai aizmugurē, bet nekad virsū.
Kkad sen atpakaļ mammai zīlniece teica, ka mans sarģenģelis ir mans vectētiņš. Ir tā vai nav, nezinu, bet patīk ticēt,ka tā tas ir. Ka tieši viņš ir tas, kurš sargā mani no augšas. :)
Ar intuīciju sadzīvojam. :D Dažreiz esam labākās draudzenes, dažreiz nepazīstam viena otru. :)

Es ticu ka kaads sargaa mani,ka sargaa muus visus.
Bijusi atgadiijumi man,kas likusi aizdomaaties. Piemeeram,pasen atpakal bija planots braukt atpakal uz Angliju,jo studeeju tajaa laikaa tur. Nu un,izlidosanas dienaa kad jau visi saseedamies lidmasiina,kad jau lidmasina bija ieskrejusies,aptureeja to. Sanaca ka pedeja mirklii saprata,ka tehniski lidmasinai kaut kas nav kaartiibaa. Laiciigi visi devaamies maajas. Kas zin ka buutu noticis,bet visi veseli. Plus,es tajaa laikaa looti gribeeju palikt Latvijaa,unpaliku beigaas ar,tik taaada diivainaa veidaa. Nobijusies biju gan.
Ir veel atgadiijumi,bet viss veiksmiigi.
Arii redzu sapnus,taadus kas ir preciizi arii dziiivee. Vienaa zinjas baisi,no otras puses labi ka var so to tada veidaa uzzinaat.

Kā arī bieži ir tā, ka piepildās viss, ko es esmu izdomājusi. Es iztēlējos scenāriju galvā, sagatavojos tam, un viss notiek. Bet tas laikam ir vairāk domu spēks. Tas man strādā pat uz lietām, kas reāli būtu neiespējamas.

Šis mani vienmēr pārsteidz. Kaut tajā pašās Ričarda Baha grāmatās rakstītais, kā darbojas domu spēks - ka nevajag to vēlmi sadedzināt, bet vēlēties tikai mazliet, tai pat laikā izturoties tā, it kā tas jau būtu noticis. Man ir bijuši dzīvē gadījumi, kad es pasaku un pēc 5 minūtēm attopos vēlamajā situācijā, bet man trūkst sapratnes, spēju uztvert to robežu starp domu un tās realizāciju tiktāl, lai ieviestu to kā paradumu dzīvē, kas labi virza visas lietas uz priekšu.

Kad dzīvoju Centrā man arī bijis līdzīgi ar krītošu lāsteku.
Intuīcija man ir un pat ļoti laba.
Klausu savai iekšējai balsij :)