Lancaster, manā uztverē runa nav par konkrēto izdevumu un par konkrētajiem šāvējiem. Tas ir principa jautājums. Ja pastāv vārda brīvība, tad pastāv, tas, ko tas žurnāls publicēja, bija saskaņā ar Francijas likumiem. Tu nevari teikt, ka vārda brīvība pastāv, bet tajā pašā laikā nedrīkst teikt neko, kas varētu nepatikt musulmaņiem. Ja tu iestājies par vārda brīvību (un es to daru), tad tev gribot negribot sanāk iestāties arī par lietām, kas varbūt tev pašam nav pieņemamas un kam tu nepiekrīti. Bet tas nodrošina to, ka arī tu varēsi izteikt savas domas, kaut arī kādam tās nepatiks.
Paskatījos šo to par žurnāliņu un, jā, tas ir paprasts un provokatīvs bez sevišķa seguma. Bet tas nepārkāpa likumu un nebija noziedzīgs, tam bija visas tiesības uz vārda brīvību.
To varētu ilustrēt šādi: vārda brīvība > personīgā vai kolektīvā nepatika.
Tāpēc es nekādā gadījumā neatbalstu pašcenzūras ieviešanu mīļā miera labad. Tad uzvar tas, kuram vairāk spēka, un tas nekādā ziņā nav taisnīgi.