kā izpaust savu personību?

Mācies runāt patiesību, nevis hroniski melot lietās, kur tas nav nepieciešams.

Bet kā tu zini, ir vai nav nepieciešams? Ir vairākas lietas, kuras ir neiespējami nepieminēt, ja es vēlos teikt patiesību. Runa nav par to, ka man patīk poniji un pastaigas pļavās. Šīs lietas ir apspriestas arī šajā forumā, ne vienu reizi vien, un man ir ļoti labi zināms, cik negatīva attieksme pret tām ir lielākajai daļai cilvēku. Es šobrīd nerunāju par depresiju un pašnāvībām, to par mani gana daudzi zina. Būtībā jau saprotu, ka teikt patiesību ir vienīgais variants, bet man tam būtu nepieciešams tik daudz drosmes, cik man nav un nekad ne tuvu nav bijis.

Cilvēkiem, kuri ir vienkārši paziņas pietiks, ja atbildēsi vienkārši īsi un kodolīgi uz pavisam vienkāršiem jautājumiem "kā iet?", "ko darīji?" utt. Neesi taču citplanētietis vai kaut kāds vampīrs, ka elpo un dzīvo ikdienā kaut kā diži savādāk kā mēs visi... Pati teici piemērā, ka biji ar draugu uz teātri, bet pateici, ka neko īpašu nedarīji... Kāpēc nevarēji pateikt, ka biji uz teātri?.. Tā taču nav nekāda specifiskā informācija. Un, ja cilvēks sāk uzdot pārāk personiskus jautājumus - tad ir visas iespējas nospraust robežas, pasakot, ka nevēlies par to runāt vai arī tā ir pārāk personiska informācija. Būt godīgam - tik vienkārši, ir tikai jāiemācās runāt vispārīgi vai īsi, ja nevēlies neko daudz skaidrot, bet ne melot.

Un cinisms... Eh... Man ļoti, ļoti nepatīk cilvēki, kuri izmanto cinismu (pārāk bieži un lielās devās). Lai arī varbūt tas tiek izmantots ar mērķi aizsargāties, tad tomēr tā ir ļoti liela vājuma pazīme un liecina vien par to, ka cilvēks ar sevi ne gramu nestrādā...

Bet es nesaprotu, kāpēc tas ir slikti? Kāpēc Tu domā, ka tas ir slikti? :)
Daudzējādā ziņā arī mana izturēšanās ir slikta, es neticu cilvēkiem, bieži uztraucos par to, ko kāds domās. Bet atšķirība ir tāda, ka es nedomāju, ka mana izturēšanās tāpēc ir slikta. Visi nav vienādi, visi nav sabiedrības dvēseles ar simtiem paziņu, nu nav tā un nevajag būt. Personīgi es varētu nosaukt divus cilvēkus, kurus varētu nosaukt par draugiem, taču tik un tā ar viņiem kontaktējos reti, taču zinu, ka viņi man ir. Viss, un kāpēc vajag vēl kādus daudz?
Tas ko vēlos pateikt, ir, ka nav jābūt superdraudzīgam, ja tāds neesi, ja citi gribētu, lai tāds būtu vai kādu citu iemeslu dēļ. Nav slikti būt intravertam, nav slikti nekontaktēties, nedraudzēties, ja tu to nevēlies. Un nevis ja nevēlies ar prātu, bet vienkārši dziļi iekšēji tev nav vajadzīgi cilvēki. Kā tas ir man. Un tas nenozīmē, ka visus ienīstu un ne arvienu nedraudzējos, nesarunājos, vienkārši to daru daudz daudz mazāk nekā citi cilvēki. Un ja arī mani uzskata par iedomīgu un es zinu, ka uzskata, tad kas? Un ja arī par manu pateikto domā slikti, tad kas? Nu nekas, man jau no tā nekas nemainās, jo tie cilvēki, kas to domā, tik un tā netiek pielaisti tuvāk par manu seju.
Vienkārši nav jākaunās no tā, kas tu patiesībā esi. Ja tevi tas dziļi sirdī neapmierina, tad ir jāmainās, bet tādā gadījumā vienkārši ir jāpārstāj darīt visu, ko tu šobrīd dari un viss, tur nav nekāda cita padoma, vienkārši beidz tā darīt! Un atmet visas tās atrunas, ko lasu komentāros. Tomēr, manuprāt, daudz pareizāk un dziedinošāk ir mēģināt pieņemt to, ka tu esi tāda, kāda esi, ar tādu pagātni, kāda tev ir un tām rētām, ko tā ir atstājusi, viss.

Daudzējādā ziņā arī mana izturēšanās ir slikta, es neticu cilvēkiem, bieži uztraucos par to, ko kāds domās.

Es gribēju teikt, "līdzīga"

Zini, kā ir ar cilvēkiem? Nav tā, ka tie cilvēki, kas saka tieši to, ko viņi grib dzirdēt, viņiem uzreiz iepatīkas. Jā, tas varbūt ir patīkami, bet mani novērojumi rāda, ka daudz augstāk tiek novērtēti un cienīti cilvēki, kuriem ir savs viedoklis. Tā kā izpatikšana nav tā lieta, uz kā pamata celt tālejošākas attiecības.

Principā viss ir pavisam vienkārši. Cilvēkiem pārāk neinteresē, ko domā citi, ja tie "citi" ir kafejnīcas viesmīle, Rimi pārdevēja vai garāmgājējs uz ielas. Ja tuieietu veikalā un pārdevēja tev sāktu stāstīt, ko viņa domā par Bērziņu, jaunākajiem medicīnas atklājumiem vai kvantu fiziku, tevi tas ļoti interesētu? Tas varētu ieinteresēt tādā gadījumā, ja viņai būtu ļoti interesants viedoklis, bet vispār tu gribi vienkārši nopirkt savu biezpienu un doties tālāk gaitās.

Un te mēs nonākam pie galvenā punkta - nevis stāsti, ko TU domā, bet jautā, KO CITI domā. Visiem šķiet, ka viņu viedoklis ir ļoti svarīgs un vērtīgs, visiem patīk parunāt par sevi un saviem uzskatiem. Šo pat var novērot tādās virspusējās draugu attiecībās, ka svarīgāk ir PATEIKT, nekā UZKLAUSĪT un bieži vien cilvēki KLAUSĀS tikai tāpēc vien, lai ATBILDĒTU, nevis SADZIRDĒTU.

Man prātā ir palicis stāsts vai gabals no intervijas, neatceros precīzi. Ļoti lielos vilcienos izstāstīšu, pieļauju, ka būs lielas neprecizitātes, bet svarīgākais ir galvenā doma. Cilvēks aiziet uz kaut kādām viesībām un sāk runāt ar bioloģijas profesoru. Viesis no bioloģijas nesaprot gandrīz neko, toties profesors kā jau profesors. Bet tā vietā, lai viesis pārietu uz citu tēmu vai vispār aizbēgtu no profesora sabiedrības, viņš sāk uzdot jautājumus par tēmu. Un profesors, kuram bioloģija ir sirdslieta, aizrāvies stāsta, jo kāds klausās, kādu interesē, tātad kāds to visu novērtē.
Pēc tam profesors paziņojis, ka tik interesanta saruna viņam sen nav bijusi. Un ne jau tāpēc, ka kāds viņam ko interesantu būtu pastāstījis ;)

Ceru, ka domu uztvēri :) Protams, tas, kā tu interesēsies darbā par klientiem var ļoti atšķirties no tā, kā vari interesēties par kursabiedriem vai kolēģiem, bet ar tādiem maziem solīšiem vari sāk "tipināt".

Un vēl - pamēģini bez visa šitā "ai, kā parasti..." Padari pati savu dzīvi interesantāku un uzliec sev uzdevumu vismaz vienu reizi dienā izdarīt kaut ko citiem pastāstāmu.

Ko vakar darīji? - Taisīju žuljēnu.
Ko vakar darīji? - Gleznoju taureņus.
Ko vakar darīji? - Lasīju grāmatu par senās Grieķijas kultūru.
Ko vakar darīji? - Ar granātmetēju iznīcināju pretinieku komandu datorspēlē.
Ko vakar darīji? - Staigāju pa pilsētu, pētot arhitektūru.

Un pēkšņi kāds teiks - ooo, pēc kādas receptes taisīji žuljēnu? Es mēģināju, man sanāca par šķidru... Un jums JAU būs kopīga tēma, par ko varēsiet parunāt un būs interesanti - dabīgi, nevis mākslīgi. Tas nekas, ja tev žuljēns nebūs sanācis, tam nav nekāda nozīme :D

Šausmīgi gari sanāca, bet man nez kāpēc sagribējās izteikties, neskatoties uz to, ka nevienu tas visticamāk neinteresē :D

Kailsals, es izlasīju! Bija interesanti! :D Un piekrītu viedoklim.

Kailsals-loti interesanti bija lasiit!

Es vidusskolā daudz kam esmu gājusi cauri, bet laikam esmu pietiekami stipra, lai neatsvešinātos no cilvēkiem pārāk. Bet klusa esmu palikusi līdz šim, jo bija ļoti neveiksmīgs "atvēršanās" process.

Neieslīgšu detaļās, bet runāt ar cilvēkiem var iemācīties - RUNĀJOT. Kaut ko pajautāt, atbildēt kaut nedaudz paplašināti, klausīties. Ar klientiem var izdomāt standartfrāzītes, pasmaidīt un vismaz kaut ko pajautāt - tas ir normāli :) Ir grūti nebūt īgnai un ciniskai, ja šķiet, ka neviens pat īsti negrib uzturēt kontaktu un nevienam neinteresē, bet pajautā sev pati - vai taisies ar šādu attieksmi visu mūžu sadzīvot?

Neieslīgšu detaļās, bet runāt ar cilvēkiem var iemācīties - RUNĀJOT.

++

Been there, done that!
Autore - bet tā taču ir vieglāk, vai ne? Nevienam no tavas pļāpāšanas nepaliks garlaicīgi, nevienam tu neliksies jocīga, ja uzskati nesakritīs, neviens par tevi nepasmiesies, ja sagadīsies misēklis. Tu esi drošībā aiz sava emocionālā Ķīnas mūra. Kāpēc apgrūtināt citus? Un ja nu īstā tu neiepatiksies kolēģiem vai kursa biedriem? Labāk ir uzreiz atšūt visus, labāk, lai domā, ka esi auksta un ciniska, nevis izmanto tavu labo sirdi, lai nodotu. Vislabākā aizsardzība ir uzbrukums.
Es tāda biju 18 gadu vecumā. Man bija ļoti lielas komunikācijas problēmas. Es izmisīgi centos visiem izpatikt un nepateikt ko lieku un nepareizu. Sarunas laikā galvā nemitīgi griezās zobrati, lai es spētu izdomāt pareizo atbildi, kas patiks otram sarunu biedram. Rezultātā biju stīva un mazliet dīvaina, un pamatīgi garlaicīga. Mani neviens tā īsti nepazina. Vienīgi mana vienīgā labākā draudzene, kura visiem centās ieskaidrot, ka es esmu forša:-D
Tagad esmu krasi pretēja. Toreizējie kursabiedri ir patiesi pārsteigti mani šobrīd satiekot, es esot ļoti mainījusies. Kā man tas izdevās? Vienkārši. Nu labi, sākumā nebija tik vienkārši. Visa pamatā ir liels darbs ar saviem dēmoniem galvā.
1. Tu neesi dolārs, lai patiktu visiem. Un nemaz nevajag visiem patikt. Tas vienkārši nav iespējams.
2. Paskaties spogulī un pasaki sev, kas tev sevī nepatīk. Pateici sev, acīs skatoties? Ļoti labi! Un tagad pasaki, kas tev sevī patīk. Pateici? Un, ja ir vismaz viena lieta, kāpēc tu sev patīc, tu tās lietas dēļ vari patikt arī citiem.
3.un pats galvenais punkts. Šis ir pats grūtākais. Ieslēdz sevī lielo sarkano pofiga slēdzi. Un katru reizi pirms sarunas ar cilvēku slēdz to iekšā un pasaki sev, ka tev ir pofig, ko tas cilvēks par tevi domā, vai tu viņam patīc vai nē (sk.1.punktu) Tas ir ļoti grūti. Es sākumā domāju, ka nepatīku sarunu biedram, līdz nepierādījās pretējais. Ieslēdzu pofigu un atbrīvojos.
4. Runā! Runā visu, ko domā. Mācies runāt, mācies izpaust savas domas skaļi, diskutēt, nebaidoties no nosodījuma vai greiza skatiena. Un runā tiešām, ko tu domā, nekādas melošanas, tikai tīru patiesību. Kā uzsākt sarunu, to Kailsals ļoti labi aprakstīja. Un atkal, runājot nesatraucies, ko par to domā sarunu biedrs. Ja viņam neinteresēs, viņš sarunu pārtrauks un pats būs vainīgs.
5.arī svarīgs punkts. Kas par daudz, tas par skādi. Cinismu atstāj tikai minimāli, vēl labāk, ja to pārvērš humorā.
Viss. Jo vairāk izpaudīsi savu personību šādā veidā, jo mazāk uztrauksies par citu cilvēku domām, jo ātrāk pamanīsi, ka cilvēki pie tevis pievilksies, nevis attālināsies. Jo mazāk centīsies iepatikties, jo vairāk patiksi. Galvenais būt patiesai. Veiksmi!

nu darbavietaa nebutu velams savas negaacijas uzvelt uz citiem. Ieteiktu sakopt sevi, vairaak pasmaidiit, nevienam nepatiik tie drumie , nigrie gimji..butu laipna pret citiem,vini bus laipni pret tevi..

Paldies par daudzajām atbildēm.

Neons:

Neesi taču citplanētietis vai kaut kāds vampīrs, ka elpo un dzīvo ikdienā kaut kā diži savādāk kā mēs visi... Pati teici piemērā, ka biji ar draugu uz teātri, bet pateici, ka neko īpašu nedarīji...

Reizēm man šķiet, ka tomēr esmu. Varbūt tāpēc, ka nekad īsti nav bijis apkārt cilvēku, ar kuriem man vienādas intereses, un parasti par manām interesēm sarunas nevedas. Vai nu cilvēkus tās tēmas neinteresē, vai arī viņi neko nezina. Par to piemēru ar teātri - tas bija tikai piemērs. Es saprotu, ka no malas var šķist, ka nu nevar tā būt, ka tavā dzīvē ir kaut kas *tāds* ka nevari pat pastāstīt ko vakar darīji... bet jā, var tā būt. Un kā rakstīju, esmu par to daudz dzirdējusi, esmu arī lasījusi šajā forumā, viedokļi cilvēkiem ir 90% nosodoši. Saprotu, ka man kaut kā ar to jāsamierinās un tomēr jāsāk runāt, bet laikam esmu par gļēvu, vismaz šobrīd. Ir kaut kāda cerība, ka ar gadiem kaut ko izdosies mainīt.

TRY

Bet es nesaprotu, kāpēc tas ir slikti? Kāpēc Tu domā, ka tas ir slikti?

Domāju, ka tas ir slikti, jo ļoti daudz no pateiktā un arī noklusētā ļoti nožēloju. Nožēloju arī to, ka nav vairāk draugu. Nožēloju, ka nevaru izveidot kontaktu par ar cilvēkiem, kas man patīk, pat ja viņi cenšas ar mani sarunāties.
Kādu laiku atpakaļ es tevis rakstītajam būtu piekritusi, taču pēdējā laikā saprotu, ka, jā, no vienas puses esmu visai pašpietiekama, bet no otras puses tomēr ne tuvu ne tāda ledus karaliene, par kādu šobrīd sanāk izlikties.

Kailsals

Zini, kā ir ar cilvēkiem? Nav tā, ka tie cilvēki, kas saka tieši to, ko viņi grib dzirdēt, viņiem uzreiz iepatīkas. Jā, tas varbūt ir patīkami, bet mani novērojumi rāda, ka daudz augstāk tiek novērtēti un cienīti cilvēki, kuriem ir savs viedoklis.

Jā, to es arī esmu ievērojusi. Bieži pat esmu pārsteigta. Piemēram, vakar menedžeris jautāja, ko domāju par viņa ideju. Man šķita slikta, bet pateicu, ka ir normāli. Kolēģe pateica kā ir, un mani izbrīnīja gan tas, cik viegli viņa to izdarīja, gan arī menedžera pozitīvā reakcija. Es domāju, ja ko sliktu teikšu, man noraus galvu. Vispār man šķiet, ka daudz manu problēmu nāk no agras bērnības. Vecāki bija perfekcionisti, un ja es kaut ko nepareizi izdarīju/pateicu, uzreiz pacēla balsi un izteica nožēlu ka es vispār piedzimu. Tāpēc ilgi vēl bija sajūta, un joprojām nedaudz ir, ka jābūt visā perfektai, lai cilvēki mani neienīstu.

bet vispār tu gribi vienkārši nopirkt savu biezpienu un doties tālāk gaitās.

Tā es arī domāju, līdz pastrādāju aiz letes. Daļa cilvēku tiešām tikai atnāk kaut ko nopirkt. Bet ļoti daudzi grib arī sarunāties, jautā ko darīji brīvdienās, runā par dažādiem sīkumiem, pat es, nerunīgā, par daudziem klientiem zinu kurās valstīs viņu māsas un brāļi dzīvo u.tml.

Lollipop

Autore - bet tā taču ir vieglāk, vai ne? Nevienam no tavas pļāpāšanas nepaliks garlaicīgi, nevienam tu neliksies jocīga, ja uzskati nesakritīs, neviens par tevi nepasmiesies, ja sagadīsies misēklis. Tu esi drošībā aiz sava emocionālā Ķīnas mūra. Kāpēc apgrūtināt citus? Un ja nu īstā tu neiepatiksies kolēģiem vai kursa biedriem? Labāk ir uzreiz atšūt visus, labāk, lai domā, ka esi auksta un ciniska, nevis izmanto tavu labo sirdi, lai nodotu. Vislabākā aizsardzība ir uzbrukums.

Precīzi. Pēdējā laikā es jau aizdomājos, kāds labums no tā, ka mani ienīst par manu masku? Un ja pat ar tik briesmīgu uzvedību cilvēki mani pacieš, tad gan jau paciestu arī ar manu īsto personību. Paldies par tiem 5 punktiem, noteikti izmantošu.

Es saaktu ar tadu mazu soli uz prieksu-meeginaatu sevi saskatiit no malas,meeginaatu iztureeties pret cilvekiem taa,kaa veeleetos ,lai izturaas pret mani.Man sajaa zinaa buutu vienalga-draugs ,vai ienaidnieks.Straadaaju ilgu laiku psihiatrijaa ,ja buutu splaavusi pretii cilveekam ,kurs man uzsplauj,tad buutu zaudeejusi darbu.Ar to gribeeju teikt,ka neiesaku savu saapi iznest aaraa "negatiivaa veidaa".

Tavā situācijā nedaudz redzu arī sevi.
Bet es laikam esmu tāda, ka es norobežojos vairāk tieši no svešiem cilvēkiem, vai piemēram, paziņām, kolēģiem, kurus īsti nepazīstu.
Bet sava drauga vai radinieku priekšā, kuri man ir īpaši tuvi esmu pilnīgi citāda - atvērta, daudz jokoju, runāju, stāstu daudz, izsaku savu viedokli...dažkārt man muti nevar aizvērt :-D
Līdz ko esmu piemēram starp cilvēkiem, kurus nepazīstu, tā uzreiz es izskatos apmēram tā: iedomīga, augstprātīga, klusa, nerunā, ļoti ļoti atturīga utt. Diemžēl svešie mani redz tā.

Nekādi nevaru "atvērties" citiem cilvēkiem. Bet es arī labi jūtu kuram es varu atvērties, kuram labāk nē. Ir cilvēki, ar kuriem es varu pavadīt laiku kopā bet es vienmēr būšu"ciet" viņi mani arī tā īsti nekad nepazīs un ir tādi, kuriem es labprāt atveros...daudz runājam utt. šie cilvēki man vienmēr paliek atmiņā.

Un man ir tāpat, ka citu cilvēku stāstītais bieži neinteresē, bet par sevi pastāstīt gan patīk.
To man arī gribētos mainīt. Bieži pat ir cilvēki, kuri tā NEinteresē un es nezinu viņu vārdus a viņi manu zina, un tad ir tāda nepatīkama sajūta pašai sevī.

Es redzu arī bieži cilvēkos vispirms Slikto, vai nu ja kādā ir kaut kas slikts, tad tas man sabojā visu tēlu un labo es nemaz negribu redzēt. Vai arī jau vispirms skatos uz kādu un redzu slikto.

Bet tā nevar.

Gribētos iemācīties redzēt cilvēkos vispirms labo, vai arī saredzēt vispār labo un par cilvēkiem domāt vairāk laba. Pie tā godīgi sakot piestrādāju pēdējā laikā.
Cenšos uz visu paskatīties pozitīvāk un redzēt dzīvi daudz interesantāk, radīt interesi par daudz ko, lai būtu arī interese par citiem un būtu par ko parunāt.

Es saaktu ar tadu mazu soli uz prieksu-meeginaatu sevi saskatiit no malas,meeginaatu iztureeties pret cilvekiem taa,kaa veeleetos ,lai izturaas pret mani.

Paldies. Mēģinu to jau darīt. Nedaudz, minimāli izdodas. Šķiet, ja tā turpināšu, jūtams progress būs pēc gadiem 50.

Man sajaa zinaa buutu vienalga-draugs ,vai ienaidnieks.

Šajā ziņā esmu diezgan dīvainā situācijā. Lieta tāda, ka bieži pret cilvēkiem, kas man nepatīk, izturos daudz labāk kā pret tiem, kas patīk. Vienkārši negribu, lai šie nepatīkamie cilvēki domā, ka viņus ienīstu vai ko tādu. Bet ar parastiem cilvēkiem esmu auksta. Ar vīriešiem īpaši, jo ir bijis, ka pēc nedaudz laipnības viņi iedomājas, ka esmu iemīlējusies vai ko tādu, un ļoti uzstājīgi aicina uz randiņiem. Ir bijis, ka vairākus mēnešus nevaru tikt vaļā. Visādi citādi arī ir bijis. Iespējams, uzraujos uz nenormālajiem, jo man ir tāda piemīlīga, naiva seja, un apvienota ar laipnību tā atstāj stulbas un viegli izmantojamas meitenes iespaidu. Vismaz tā es domāju, vadoties no tā, kāda cilvēkiem ir pret mani bijusi attieksme. Cinisma maska palīdz sevi kaut kā aizsargāt.
Vēl bija viens gadījums, kad iepazinos ar ļoti interesantu meiteni. Kaut kā toreiz pārkāpu sev pāri, jo mums bija daudz kopīga. Bet beigās viņai sāka šķist dīvaini, ka esmu viena, pret visiem tik auksta, bet ar viņu tik daudz runāju, gribu satikt, apskauju u.tml. Sākās baumas par manu orientāciju, viņa arī sāka distancēties. Negribu, lai tas atkārtojas, lai cilvēki manis dēļ jūtas neērti, tādēļ arī pret sievietēm esmu auksta.

Rezultāts - esmu laipna tikai pret tiem, kuri man nepatīk :-/ Grūti to visu rakstīt un publicēt, jo uzrakstīts šķiet pilnīgs stulbums. Bet reālā situācijā nespēju citādi rīkoties. Šķiet, ja negulēšu zemāk par zāli, mani samīs, un sapratīs, kāds monstrs un ķēms es patiesībā esmu. Tas ir apmēram tā kā mēs saprotam, ka briesmu situācijā jādara tas un tas un tas, bet kad tā reālā situācija pienāk, daudzi kļūst vienkārši paralizēti un nespēj funkcionēt. Man ir tāpat ar komunikāciju. Saprotu, kas jādara, bet nevaru.

izklausies pēc narcistiskas personas

Man gan vairāk izklausās pēc izvairīgas (trauksmainas) personības. Te būs raksturojums:
Ātri apvainojas par kritiku.
Izvairās no sociālām vai profesionālām darbībām, kur nepieciešams veidot savstarpējus kontaktus, piemēram, atsakās no karjeras, kas prasa jaunu attiecību veidošanu ar cilvēkiem.
Saskarsmē ieturēts, jo baidās, ka pateiks kaut ko nevietā vai nepiemērotu vai nevarēs atbildēt uz jautājumu.
Nevēlēšanās veidot attiecības, ja nav garantijas, ka varēs iepatikties.
Priekšstati par savu sociālo nepiemērotību, personisko nepievilcību un pazemību citu cilvēku priekšā

Izklausās pēc Tevis?

Izklausās pēc Tevis?

šie punkti:

Saskarsmē ieturēts, jo baidās, ka pateiks kaut ko nevietā vai nepiemērotu vai nevarēs atbildēt uz jautājumu.
Nevēlēšanās veidot attiecības, ja nav garantijas, ka varēs iepatikties.
Priekšstati par savu sociālo nepiemērotību, personisko nepievilcību un pazemību citu cilvēku priekšā

Man atkal liekas,ka tu gimenee neesi sajutusi taadu miilumu,miilestiibu vecaaku starpaa varbuut.Es tevii saskatu vienu radinieci,kura ir loti gudra sieviete,bet atieciibaas vinai neiet,jo nemaak runaat ar cilveekiem-ne jauniem,ne veciem-aaraa naak taads veesums,paliek loti dusmiiga,ja nevelta pietiekosi daudz uzmaniibas,loti greizsirdiiga ,nemiil,ja palieliis kadu citu veiksmee.
Vislielaakaa gruutiiba ir ar to,ka pilniiigi visur saskata tikai negatiivo-mani neviens nemiil,nekad neappreceesos,nebuus beernu,man vienaga,kas ar vinu...lai mirst nost uttVareetu teikt pat taads iekseejs launums juutams...Un visam veel paari -sarkasms!
Ceru,ka nenorakstoju tevi pilniibaa!:'-(