Ai kā es jūs saprotu. Ļoti lielu daļu no rakstītā varu attiecināt arī uz sevi.
Jau no bērnības esmu 2in1 cilvēks. Ar savējiem cilvēks kā cilvēks, bet, līdz ko ir kāds svešais (kuram patiesībā nav obligāti jābūt svešam, pietiek ar to, ka cilvēks ir iepriekš zināms, tikai nav izveidojies kontakts), pilnībā izmainos- sekoju līdzi sarunām un man ir interesanti, bet pašai nav nekas, ko piebilst vai sakāmais liekas piemērots tikai brīdim, kad nebūs liekas ausis, kas var sadzirdēt. Un jo vairāk cilvēku, jo tukšāka man galva- nav ko pateikt un viss. Ja kādā brīdī tomēr iešaujas galvā kaut kas, ko piebilst, nesanāk uztvert to momentu, kad izteikties, jo pārējie runā cits pēc cita un tā kā man ir klusa balss un sastresojoties pasliktinās dikcija, mēdz gadīties iesākt savu sakāmo un aprauties, jo kāds sācis runāt tajā pašā brīdī. Tad nu gan sajūtos tik muļķīgi, ka vairs pat nav vēlēšanās neko piebilst. Tā pat arī liekas muļķīgi pēkšņi ierunāties pēc pus stundas klusēšanas.
Atceroties kā bērnībā svešinieku klātbūtnē visas manas atbildes aprobežojās ar galvas māšanu, tagad liekas, ka situācija ir uzlabojusies, bet nu traucē dzīvot tik un tā. Būtībā man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem un izbaudu katru reizi, kad esmu vidē, kur neviens par mani neko nezin un tad nu, ar domu, ka šoreiz būs savādāk (protams, ka lielos vilcienos nekad nav savādāk :D) varu censties parādīt sevi labāk. Esmu laikam optimiste un nedomāju, ka nav vērts censties, tā pat nekas nemainīsies utt., lai gan vienmēr jau es visās kompānijās tieku uzskatīta par citplanētieti. Jā, laikam vides maiņa man ir palīdzējusi tikt pie draugiem, tāpēc par viņu trūkumu nevaru sūdzēties. Ā, ne visai sen gadījās no pieauguša cilvēka, kas strādā ar jauniešiem 18+ dzirdēt, ka varētu mani nosaukt par garīgi slimu. Nezinu, smieties vai raudāt, jo cilvēks tomēr ar dzīves pieredzi un tā. :D
Man prieks vismaz par to, ka spēju bez lielām problēmām komunicēt tā teikt „zem četrām acīm”. Ja zinu, ka neviens cits neklausās un esam tikai divatā, tad mana galva vairs nav „melnais caurums” un varu ne tikai atbildēt uz jautājumiem kā pienākas, bet arī daudz maz uzturēt sarunu.
Sanāca gan nedaudz „izplūst”, bet gribēju tikai izstāstīt savu sāpi un varbūt kādai citai paliks vieglāk saprotot, ka patiesībā tādi „citplanētieši” kā mēs, patiesībā nav nekāds retums. Un, kā jau iepriekš bija minēts- visiem taču vairāk patīk pašiem par sevi runāt. :D
26
