Labs vakars,dāmas! :)
Pat nezinu ar ko,lai sāku,esmu iesācēja forumos... :D
Lūgšu Jūsu domas,padomu...
Tātad situācija sekojoša- Laiku atpakaļ iepazinos ar vīrieti,kas tā īsti ar mani nopietnas attiecības nevēlējās, bet tomēr uzsākām kopdzīvi. Biju samīlējusies līdz ausīm. Viņš gan nē un man tas bija skaidri zināms-esmu viņam tā-lai būtu... Bet es dullā,par visām varītēm viņu turēju sev... Galvā bija doma,tas ir mans un viss-ir īstais... Daudz darīja man pāri(morāli), bet es cietu, jo mīlēju taču, nevarēju palaist...Gāja laiks un tas notika- iepazina mani,iemīlēja... Tagad grib visu- mani, laulības,bērnus... Nu tāds jaukums,ka tik turies... Tikai tagad es sāku saprast,ka man nemaz nevajag, negribu neko... Labāk būt vienai... A ko darīt nezinu... Žēl, pārāk mīksta eamu,lai to atklātu... Brīžiem skaidroju sev,ka viss ir lieliski, kolosāls vīrietis pie sāniem, bet iekšēji saprotu,ka kautkas trūkst... Nezinu, sāk likties,ka neesmu īsti normāla... :D
Kas Jums sakāms par šo? Esmu dīvaina? Palikt? Bet varbūt pārtraukt visu? Kā pateikt to visu,lai otru nesāpinātu?