Story māsa iet pie psihologa, lieto antidepresantus pēc kāda notikuma - nu nezinu, man tas izklausās gana nopietni.. Un kāpēc neredz? Viņa taču redz, pati saka, ka bijis smags atgadījums un tagad tiek izieta terapija un lietoti medikamenti. Es gan arī nesaprotu, kapēc šādā gadījuma ir jāuztraucās par zagšanu, nevis māsas psiholoģisko labsajūtu, bet nu ok, ko tad es
Vienkarsi izklausas pec kleptomanijas, kas ka zinams ir slimiba
kleptomānija var parādīties post traumatiskā stresa rezultātā, tieši tāpēc es saku, ka psiholoģiskais stāvoklis kādreiz var būt tiešs iemesls, nevis tas, ka cilvēkam nav atbildības, viņš ir slikts, tāds un šitāds. katrs gadījums jāskatās individuāli.
un ir jābūt atbildībai par to ko dari, jā, bet tai
nav jārodās caur kauna apziņu. Jo ir divi varianti - pirmais, kurš ir saudzējošs bērna psihei, bet liek saprast, ka ir izdarījis kaut ko sliktu - mēnesi neļausi iet ārā ar draugiem, nedosi kabatas naudu, neļausi skatīties tv, neļausi iet uz mīļāko pulciņu + parrunās to, cik slikta rīcība tā ir bijusi un ka tāpēc tagad viņam jāsaņem sods vai otrs variants, kurš bērnam var šķist tiešām ļoti traumatisks un kauna sajūtu attīstošs - nokaunināt bērnu par to, cik šausmīgi viņš ir rīkojies, aizsūtīt viņu uz veikalu ar zagtajām mantām, likt visu priekšā atzīties, ka šīs mantas ir nozadzis, kā arī riskēt ar to, ka viņu ieliek uzskaitē.