Cik daudz esat sasniegušas?

Runājot par to ko kordelia sacīja, ka ir maģistra grādi, bet kā lai apprecas nezin.. Mamma vienmēr ir sevi salīdzinājusi sevi ar vecāko māsu, jo manai mammai ir tikai vidējā izglītība, taču ir laimīga dzīvē un ir paveicies ar vīra izvēli, taču māsa ir pabeigusi banku augstkolu, strādā 10gadus Swedbankā, ir šausmīga gudra, taču nav paveicies ar savu ģimenes ligzdiņu, jo jūtas nelaimīgā. Šādā gadījumā, es pati labāk izvēlos būt, tā teikt, stulbai, bet laimīgai :D

Uzskatu, ka nav viena standarta, pēc kura mērīt panākumus.
Jā, ņemot vērā, manu background ( parasta meitene no nabadzīgas vidusmēra latviešu ģimenes) , esmu sasniegusi ļoti daudz un piedzīvojusi lietas, par ko lielais vairums pat neuzdrošinās sapņot.
Tomēr.. viss ir relatīvs un viss plūst un mainās.
Domājot šajā virzienā ,man ļoti patīk , ja nemaldos, Diane Von Furstenberg teiktais- I didn't always knew what I want to do but I always knew what kind of a woman I want to be.

*I didn't always know what I wanted to do but I always knew what kind of a woman I want to be.

I didn't always know what I wanted to do but I always knew what kind of a woman I want to be.

Te es vareetu piebilst,es vienmeer esmu zinaajusi, kaada es negribeetu buut...

Man gan vēl nav 25, bet esmu sasniegusi vairāk nekā daža laba mana klasesbiedrene/paziņa, kas, protams, priecē. Vēl neesmu precējusies, sava auto nav, jo nevajag, īrēju dzīvoklīti un pagaidām neplānoju bērnus, jo tērēju visu nopelnīto naudiņu sev un saviem hobijiem/priekam. Taču diskusija laba, iedvesmojoši palasīt citu dāmu rakstīto :)

Man ir 25. Labs darbs ( bet nejūtos līdz galam savā vietā gan), šogad apprecējos, ir daudz ko darīt- hobiji labo nodarbina :) un viss ir forši. Augstākā izglītība ir, bet uz maģistru neesmu vēl saņēmusies. Ceļot sanāk katru gadu. Šogad došos uz vienu no sapņu galamērķiem. Mašīna ir, dzīvokli īrējam un štukojam ko darīt - pirkt dzīvokli vai būvēt mazu māju, jo zeme jau ģimenei ir. Bērnu gan vel nav, bet pie tā strādājam :D Zinu, ka mans mērķis nav uzbūvēt milzu karjeru, bet gan izveidot lielu, laimīgu ģimeni. Ceru, ka sanāks. Un esmu pateicīga par visu, kas dots un ko esmu sasniegusi.

Par to ģimeni vēl runājot, es zinu, ka man darbā iir dāma, kurai ir labs amats, laba izglītība, laba alga, mašīna, dzīvoklis, ceļošana utt. Bet ģimenes nav. Un viņa ir totāli nelaimīga un ļoti to pārdzīvo, jo laikam tuvojas jau 40. Mani gan izbrīna tas, ka viņai nav ģimenes, jo viņa ir pievilcīga, gudra, jauka utt. Bet traki, kad attopies 40 gadu vecumā un tev vēl nav bērnu, kuri visticamāk arī nebūs (t)

Te es vareetu piebilst,es vienmeer esmu zinaajusi, kaada es negribeetu buut...

Emmanuelle, kā naglai uz galvas. Plus.

Man 26. Esmu precējusies, pat reizes divas, to ne par kādu sasniegumu neuzskatu. Ir dzīvesvieta, sava mašīna, darbs. Bērnu nav-negribu. Ceļoju, cik reizes gadā, gan tā neuzskaitu. Kad ir laiks, nauda un vēlēšanās, tad daru to.

Bet vispār šādi fakti ir tāda sausa statistika, kas īstenībā neko neizsaka, jo neviens jau nezina, kā pie viena vai otra sasnieguma esi ticis.

Kaut ko baigi sasniegusi nejūtos, man arī nav svarīgi, lai man līdz 30 gadiem būtu tas vai šitas. Kas ir, tas ir un varbūt nebūs rīt, viss plūst un mainās. Es vispār laikam esmu visvairāk uz mērķiem NEtendētākais cilvēks, ko pazīstu, es vienkārši plūstu pa straumi un ļaujos tam, kas ar manu dzīvi notiek.

Pēc pāris nedēļām man būs 22, nu un, neko neesmu sasniegusi. Ceru, no visas sirds ceru, ka man viss vēl priekšā un ka viss būs. :)

Hmm, bet nu - darbs ir (ne tāds kā gribētos, bet kā jau teicu, viss būs), mācos 3. kursā(neklātienē), ir draugs, īrējam smuku dzīvokli, tiesības ir, bet pašai savs auto nav.

Man ir 25. Un mans lielaakais sasniegums ir taads, ka es tikai 2014. gadaa sapratu, kas es gribu kljuut, par ko straadaat. Septembrii saaku maaciities jaunajaa sfeeraa, saaku straadaat darbaa, kas ir saistiits ar to sfeeru, un pirmo reizi muuzhaa man liekas, ka - "JAA! shii ir iistaa karjeras un izgliitiibas tacinja. Ko es bumbuleeju visus ieprieksheejos peec-vidusskolas gadus ejot pa nepareiziem celjiem?" :D

Vispaar 2014. gads bija tik labs pret mani, ka es nezinu, ko gaidiit no 2015. Nu naakoshajos gados plaanots, protams, pabeigt savu jauno izgliitiibu, turpinaat straadaat shajaa sfeeraa. Ir man savi meerkjiishi nostaadiiti, bet taads lielais "ko es gribu sasniegt liidz 30" man nav, jo pati esmu sev piemeers, kaa dziive neigrozaas vienmeer kaa mees to plaanojam.

Jautājums tām, kuras ir vienas, precīzāk - ceļo vienas. Kur jūs ceļojat, braucat vai lidojat? Nav bail vienām? Ļoti interesē atbildes :)

Darbs ir. Strādāju savā profesijā. Patīk mans darbs! :)
Dzīvokli īrēju. Pirkt netaisos, jo plānā ir būvēt māju laukos.
Mašīna ir.
Ceļoju pa Latviju, jo, diemžēl ļoti baidos lidot, tāpat bail no prāmjiem un vsp tāliem izbraucieniem, jo sākas panika, reiboņi, slikta dūša utt.:-/
Esmu bez piecām minūtēm precēta :-D šogad kāzas.
Bērni nav. Un joprojām neesmu droša vai esmu jau gatava... Ar prātu saprotu, ka vajadzētu, bet... Nezinu. :-/ un tie teksti, kad tad būs bērniņš? Vnk āāā!(e)

bez 5 minūtēm 25.
Sasniegumi - atbilstoši plānotajam. Man nekad nav bijis uzstādījums šajā vecumā būt ar māju, auto un bērniem. Tiesību arī nav un vēl ne reizi mūžā man viņas nav bijušas vajadzīgas. Ja uzkristu uz galvas tāda iespēja, droši vien izmantotu, taču apzināti uz to neesmu gājusi. Tomēr ar privāto dzīvi viss kārtībā, ar darbu arī, jumts virs galvas arī ir, tomēr nākamie divi gadi man būs tāds paliels pārmaiņu slieksnis, kad būs sevi jāpalauž, lai tiktu līdz tikai nesen uzspraustajiem mērķiem.

Tā žēl palasīt, cik daudzas uzskata, ka katram tas standartiņš- izglītība, precības, bērni ir pilnīgas dzīves rādītājs.
Kā arī uzkatu, ka tas ir fantastiski, ja cilvēkam visu dzīvi ir pēc kā tiekties, kur pilnveidoties, augt. Neuzkatu, ka ir vecuma robežas, kurās būtu kaut kas konkrēts jāuzspēj. Manuprāt, tas uztur to jauneklīgo garu ilgāku laika periodu, kā arī nodrošina to dzīvotprieku, dzīvotvēlmi, ka vēl ir tik daudz kas jāuzspēj. Tas ir tas, kas liek no rītiem celties un likt enerģiju laukā dienas gaitās. Kā gan var šķist dzīve interesanta, ja viss ir sasniegts un viss padarīts? Ko tad? Protams, iespējams, mans jaunības maksimālisms runā :)

Sabbbaa, ceļoju gan darbu/projektu ietvaros, gan tā pat, prieka pēc un bieži viena. lietoju couchsurfing un vairākas facebook grupas, kur tiekās cilvēki, ceļotāji, vienmēr satieku kādu vietējo vai citu ceļotāju, ar ko kopā ieturēt maltītes vai apskatīt interesantās vietas. pārsvarā lidoju, cik tālu tad ar autobusiem un vilcieniem var tikt, šobrīd ir tik daudz akciju un lēto aviokompāniju, ka sanāk pat izdevīgāk. lidostās jūtos ļoti omulīgi :)
un ir tik forši, kad nav jāsatraucās vai ceļa biedram kaut kas nav pa prātam, vai vienādi varam visu atļauties utt. ar savējiem pat izplānot nesanāk, lai kā es censtos.
esmu bijusi visur kur, arī citos kontinentos. kamēr var atrast kādu, ar ko saprasties vienā valodā, tikmēr ir labi.
nav bail. uz indiju un vairums āfrikas valstīm tik baltai, smukai un vienai būtu bail, kompānijā gan nē :)

Favel
Iespējams, tas ir jaunības maksimālisms nospraust sev mērķus konkrētam laika periodam nevis plūst pa straumi. Tomēr ilgtermiņā cilvēki bez mērķiem vai to termiņiem ir tie, kas piestaigā uz valsts iestādēm un lūdz visādus pabalstus, jo redz naudas nav. Un tad stereotipu māktajiem mietpilsoņiem ir ar saviem nodokļiem jāuztur tādi pa dzīvi plūdēji.
Tā kārtējo reizi ir gaumes lieta-visu mūžu dzīvot nabadzībā un parādos vai sekot stereotipiem par dzīves mērķiem un veikalos iepirkties bez stresa.

Un viss nekad nebūs sasniegts. Jo augstāk kāpj, jo vairāk jaunas virsotnes redz.

teika_spolite, plānot tas ir viens, bet kā tie plāni dzīvē realizēsies, ir pavisam kas cits.

Tomēr ilgtermiņā cilvēki bez mērķiem vai to termiņiem ir tie, kas piestaigā uz valsts iestādēm un lūdz visādus pabalstus, jo redz naudas nav. Un tad stereotipu māktajiem mietpilsoņiem ir ar saviem nodokļiem jāuztur tādi pa dzīvi plūdēji

Manā redzeslokā ir bijuši vairāki cilvēki, kuri pat ļoti apgāž šo apgalvojumu.
Vairākākiem no man zināmajiem cilvēkiem ir bijis pamatīgs "burn-outs", kas ir novedis pie domām par pašnāvībām, alkohola problēmām, spriedzes noņemšanai utt. Bet pie sasniegumiem ķeksīšus varēja vilkt pie ausgtākajām iglītībām, īpašumiem, mašīnām, labiem darbiem, labām algām, ģimenes uzsākšanas. Zinu patiesi daudzus labi izglītotus cilvēkus, kuri sēž uz tiem pabalstiem, jo vienkārši ir noguruši.
Un vairāki gadījumi, kas jaunībā plūduši pa straumi, ir uzbliezuši savus biznesus vai sakārtojuši mietpilsoniskā standarta dzīvi daudz īsākā laika periodā, kā to spēj dažs labs.
Manuprāt, katram ir tiesības izvēlēties dzīvot tā, kas radīs harmoniju sevī.

Un nevajag vienmēr nosodīt tos, kuri lūdz pēc palīdzības. Nekad nevar zināt, kurā rindā varētu stāvēt mēs paši ;)

Tā žēl palasīt, cik daudzas uzskata, ka katram tas standartiņš- izglītība, precības, bērni

+


Man 25 gadi, bet līdz 30 gv neesmu uzstādījusi tādus mērķus kā dzīvoklis, kāzas, bērni, tieši pretēji uzskatu, ka par to jāsak domāt pēc 30 :-)

Tagad esmu jauna, baudu dzīvi :-D dzīvoju viena radu dzīvoklī pa lēto, auto man nav un nevēlos, tas man sagāda stresu + problēmas kur noparkoties. Augstskolā pabeidzu tikai 1,5 kursus, pametu un sāku strādāt - sapratu, ka joma nav mana, tad labāk pelnu naudu, nevis mocīties tālāk :D

Šobrīd pelnu, lai tērētu saviem priekiem - apģērbi, smaržas, izklaides. Regulāra ceļošana arī nav manos mērķos, tam man ir žēl naudas, max 1x gadā kkur aizbraucu.
Dzīvoju viegli, man nav kur steigties :)


Vienīgais, ko vēlos līdz 30 gadiem ir vēl izaugsmi darbā, kļūt par vadītāju daudz lielākā uzņēmumā, lai pelnītu vēl vairāk :)