Cik daudz esat sasniegušas?

Kāpēc uzreiz jādomā par negatīvo? Ar tādu domu gājienu sanāk, ka dzīvot vispār nav nērts - var taču nomirt. '
Man šķiet, ka cilvēki pārāk reti spēj apstāties un novērtēt to, kas viņiem ir tieši šeit un tagad. Notiek plānošana, dzīšanās pēc iedomātiem ideāliem, baidīšanās no kaut kā. Un tā dzīve paiet pat īsti neizbaudīta un nenovērtēta. Jo biežāk cilvēks spēj priecāties un lepoties par to, kas viņam ir, jo labāk.

Drostala, ha ha, bet pēc idejas, beigas jau visiem vienas - mirsim, tad kāda vispār jēga, bet pa lielam, jā, ir arī tev zināma taisnība!

Pārsla, nu svešie man joprojām riebj! :D

_paris, man gan liekas, ka materiālās lietas tomēr ir kaut mazliet stabilākas par cilvēkiem un attiecībām. Ok var pazaudēt darbu un biznesu, bet, ja ir izglītība un pieredzi, ātri visu var atgūt.
Bet attiecībās, kāda stabilitāte? 30 gadi, vīrs un bērni, un nākamajā rītā jau vari atrasties viena pati

Patiesi jokaini uzskatīt bērnu un vīru par sasniegumu no mana skatu punkta skatoties, taču kā jau te teica, viss ir individuāls. Kādam brunčumedniekam laulības būs sasniegums un jaunietim no bērnu nama bakalaurs būs virsotnes. Žēl, ka jādzīvo pēc standartiņa. Iespējams kādam viens no punktiem patiesībā nav svarīgs, bet sabiedrība uzspiež un cilvēks ir pārdomās.
Par sevi-privātā dzīvē viss kārtībā, karjeras-nav. Domāju, ja ļoti gribētu, kaut kā sevu šaustītu, bet nnemaz neprasās, tātad īsti negribu.

Man patīk Katherine teiktais par izkāpšanu no savas komforta zonas. Manuprāt, ja ir kāda stipra vēlme, kas prasa piepūli, tad, to panākot, tas ir sasniegums, neatkarīgi no tā, kas tas ir. Katram sava vērtību skala un sasniegumu definīcija. Man, piemēram, sasniegums būtu harmoniska un sakārtota domāšana... :)

Es to "iisto cilveeku" domaaju ar to,ka vins motivee too otru,virza uz prieksu!Manaa piemeeraa viirietis bija parasts viirietis,kuram bija sieviete,beernins utt,bet kaut kas tomeer nebija,iisti nebija ta sajuuta...Tad sieviete vinu pameta,vins visu saaka no jauna-citas attieciibas un viss aizgaaja-straada ,maacaas uttAatraa laikaa pilniigi cits cilveeks!
Ja mana otraa pusiite aizietu no siis dziives ,es vairs nevareetu aizaiet atpakal,kur biju,jo esmu paaraak ilgi dziivojusi so dziivi-nedomaaju soreiz materiaalo pusi tikai-domaaju kaut to veseliigo dziives veidu,sapratni par to,cik cilveekam ir vajadziigas materiaalas lietas,lai buutu apmierinaats ar dziivi,kas vispaar ir laime utt

Fui, becky. Tā čivini māmiņu sadaļā, bet realitātē pārējo meiteņu bērni tev riebj..

Loti patiik Katherinas domas!

Standby, piekrītu ;) Katram savs. Man ir bakalaurs un divi maģistri, un man tas liekas īzī pīzi. Bet kā tikt pie vīra? Vot tas man ir lielākais izaicinājums dzīvē! Lai cik gudra akadēmiski es nebūtu, nu es atzīstu, ka es nezinu, kā lai apprecas

Man nav 25+, bet pēdējā laikā ar vien vairāk sāku sasniegt, ko vēlos.. daru to, ko vēlējos un kas patīk, no materiālām lietām gan man ir pagaidām tikai auto, bet tuvākā gada laikā plānos ir arī dzīvoklis. Vēl tikai gribas apprecēties (kas arī ir plānos) un bērnus. Ceru, ka viss izdosies. :)

Standby, man nav jāmīl sveši bērni!

Nav jau, nav. Kā būtu ar vienaldzību? Vai tiešām konkrēti riebj?

kāds vēl īstais cilvēks? Iesaki uzticēt savu dzīvi citam cilvēkam. Kurš blakus? Un ja tu vienā dienā pamodīsies un viņa vairs nebūs? Tā nu gan nav nekāda panākumu atslēga.

es, protams, neizlasiju visus komentaarus, bet shis mani uzrunaaja... zini, ari es kadreiz nespeeju uzticet savu dzivii citam, dzivoju kopa ar bijuso viirieti un nu nebija tas sajutas, ka speju vinjam uzticet savu dziivi... tadelj arii tas ir staasts par bijushajam attiecibam, jo beidzot esmu satikusi virieti, kuram uzticeju visu - pametu savu labo darbu, pametu majas, sekoju vinjam un zini... taa ir tada lieliska sajuta, ka Tev ir kads ar kuru tu dzivo kopaa, kursh tevi virza, tu vinju virzi un paskatoties atpakalj abi esam tik ljoti sevi attistiijushi. Piepildijushi dazadus savus sapnus.

Man shkjiet, kad tu satiec to otru, tev ir vienalga, kas bus rit, jo tu tici tam, ka abiem tas ir pa istam...

Mes esam izrunajushi, kas notiktu, ja es pazaudetu savu viiru, saruna bija tadelj, ka vins ir veltijis ljoti lielu naudu summu man, ja ar vinju kas notiek un visu savu mantu. Materialaja zinjaa es butu nodroshinaata un mans berninjsh ljoti ilgi, bet - man tas nav svariigi, es domaju, ka emocionaalaak man butu grutaak nekaa materialaja zinjaa...

Man 25+1.
Darbs ir ok-pelnu nepilnas 2 reizes vairāk par vidējo gada algu LV.
Mašīna ir,vajadzētu nolikt tiesības. Esmu saderinājusies,dzīvokli īrējam.
Nepatīk šis brīža situācija,jo gribam bērnus,bet vispirms vajag apprecēties un es īpaši nealkstu audzināt bērnus īrētā dzīvoklī. Labāk būtu vispirms pašiem savu iegādāties... Bet nu-jāiet tik uz priekšu,tāpat vien un paplātes neko nepienesīs. :-D

Story-tiesi taa!Taa panaakumu atsleega ir varbuut tiesi domaasanaa,uztveree,kura tev ir mainiijusies ,esot kopaa ar to cilveeku.

Jaa, Emmanuelle, kadreiz es skreeju, meginaju pieradit visiem, ka varu sasniegt to un shito but vislabaakaa darbaa, karjeraa, universitaatee, pashai savs dzivoklis, sava mashina, nauda, pati maksaju celojumus, bet sobriid... vienkarsi apstaajos... tas bija tads celja sakums, ar turpinajumu manai garigai attistibai... iemacities samierinaties ar to, ka nevar visu un ir taa kaa ir un tas tak ir pats galvenais... protams, es veel sobrid nevaru apstaties, skrienu maacos, macos un maacos, bet daru to visu tik mierigi... gan jau viss bus labi..

Varbut vienkarshi girbejas bedzot but sievietei, vaajai, ar kadu stipru plecu blakus...

Galvenais, lai tā harmonija ar sevi un laimes sajūta, jo ko gan cilvēkam darīt, ja sabiedrības priekšā visu izpildījis, tik vien atliek kā justies laimīgam. Un tad ir jautājumi sev:kam tas viss, ja no rīta nepamosties laimīgs.
Atkal secinu, ka visvairāk bēdu no salīdzināšanas.

Galvenais, lai tā harmonija ar sevi un laimes sajūta

+++

Kaut kā nav vēlēšanās dižoties ar sasniegumiem vai vēlmēm un plāniem. Kādam tas liksies maz, kādam daudz - lai šī informācija tomēr paliek nepateikta...

Bet visā visumā ļoti piekrītu Story komentāriem. ;-)

Es laikam kaut kā citādi skatos uz to visu, man vienmēr šķitis, ka ģimene būs mana galvenā prioritāte un es nedarīšu to, kas vienkārši pēc kaut kādiem pieņēmumiem ir jādara. Ticu, ka man dzīvē notiek viss tieši tā, kā tam jābūt. Es nestrādāju tādu darbu, kāds būtu jādara pēc tā, kas ierakstīs maģistra grāda diplomā. Šobrīd vispār baudu dzīvi un mīlestību, un man materiālā ziņā nekā netrūkst arī bez visa prestižā darba, veltu visas pūles savai un otras puses labsajūtai, iekārtoju ģimenes ligzdiņu un ne par ko nejūtos vainīga! :-D Man vēl nav 25+