Cik daudz esat sasniegušas?

Lasot šādas tēmas es krītu depresijā, jo darbs man ir vienmuļš, maksā maz (kā jau valsts med. iestādē), dzīves vietas savas nav, precēta neesmu, auto nav, tiesību nav, diži liels karjeras kāpums nesolās būt, ja vien pati neiešu mācīties tālāk.
Bet no otras puses skatoties - man ir stabils darbs ar stabilu ienākumu, strādāju es savā kabinetā, man ir draugs kurš mani neprātīgi mīl, kurš mani jau bildināja, mums būs šogad bērniņš(esmu gaidībās), dzīvojam pie drauga vecākiem, jo krājam naudiņu mājas pamatu būvēšanai kuri tiks būvēti augustā, tiesības man šogad būs kabatā, jo es jau esmu pusceļā- atliek tikai braukšana. Vienīgais precēšanās izpaliek pagaidām. :(
Takā skatoties no gaišās puses- man viss ir kartībā, un esmu ar apmierināta.

Man 20, esmu ļooti prasīga pret sevi, tādēļ mazdrusciņ lepojos ar sasniegto, bet absolūti ne tā , lai atslābtu. Taisni pretēji.
Esmu daudz iemācījusies, ieguvusi sertifikātus, vad. apliecību, 2 sezonas nostrādāju ārzemēs, 1 no tām diezgan vadošā amatā, esmu dzīvojusi pusgadu citā valstī un esmu pusceļā uz augstāko izglītību.
Kamēr esmu te, dzīvoju ar vecākiem, tagad vēl plānos atrast darbu, kas patīk un ko apvienot ar mācībām, nekad nav bijušas ilgstošas attiecības (lai arī iespēju vairāk kā vajadzētu), un tuvākajā laikā neizskatās, ka varētu būt. Un tagad patiešām sāku sajust savu aicinājumu karjerā, kur sasniegt augstus mērķus.

Nesen amagā diskusijā nonācu pie secinājuma, ko Gurri ierakstīja. Līdz ar to mans "standartiņš" maniem 25+ gadiem ir ļoti būtiski mainījies. Tiešām ļoti. Iepriekš vajadzēja tik daudz ko, bet tagad sapratu, ka man jau ir tiiiik ļoti daudz, ka, ja būs vēl ievērojami vairāk, tad tas mani mainīs uz nelabu pusi. Tagad jūtu harmoniju uz 100%.

Bet ir vīrietis un bērns, karjera (kas man paliek aizvien mazāk būtiska un gribas darīt kaut ko ļoti mazu un mīļu, iepriekš gribējās iekarot pasauli vai vismaz regulāri parādīties Dienas biznesā :D ), ir burvīgs īrēts mājoklis, ir forša darba mašīna, ceļoju pārsvarā pa Latviju un tuvo apkārtni šobrīd, bet man arī te ļoti labi patīk - nevaru sūdzēties. Toties es varu vakaros atļauties spēlēt galda spēles ar vīrieti un dēlu, tikt nokutināta līdz krampjiem un tikt aiznesta uz gultu, ja aizmiegu uz dīvāna. Lūk tas man ir svarīgākais. Tāds prieks, ka beidzot man tas "pieleca" :)

+25
Auto nav un nevajag.
Varu atļauties ceļot 1-2x gadā (atkarībā ,cik dārgs vai ekonomisks ceļojums). Protams,ka ne jau uz tādiem uz jāmaksā 1000EUR:D
Dzīvokli īrējam , ir stabils darbs (pārāk aizsēdējusies šajā darbā), ir vīrietis, bērni nav.

amagā smagā

25gadi
Daudz sasniegts un ar to ir pa maz :-D
Šim gadam ir daudz daudz ieceru un plānu. Ceru izdosies.
Šogad vai nākošā gadā gribu savu personīgo mājokli iegādāties un varbūt ari auto.

Ļoti svarīgi ir nenospraust tādus mērķus, kuri beigās nav sasniedzami, jo tad cilvēks beigās nav laimīgs, jo nav to nesasniedzamo sasniedzis, lai gan ir viss daudz vairāk kā citiem, taču to neredz. Nav arī jāsamierinās ar mazumiņu, bet jābūt reāliem un jāpriecājas dzīvē arī par sīkumiem, jo ja nu nebūs nekā no tā iedomātā, tas nenozīmē, ka laime nav tepat blakus pusceļā uz supermegalielo mērķi. :)

Man ir 21. Manuprāt, foršākais, ko esmu sasniegusi, ir spēja vairs nesalīdzināt sevi ar citiem. :)
Lasot diskusiju, bija prieks, ka ir tik daudz jaunu, apņēmīgu un ambiciozu cilvēku.

Paldies visām par atbildēm. Aizdomājos, cik dažādas mēs esam. Ar atšķirīgām vēlmēm, prasībām, vērtībām. Es nevaru iedomāties būt laimīga bez ceļojumiem, bez panākumiem karjerā. Bet citi apbraukā Latviju un tāpat ir laimīgi ar mazumiņu. Apbrīnojami. Tā ir, kad pierod pie komforta un tālāk vairs nevar samierināties ar ko mazāku, vajag tikai augt un augt.
Interesanti bija palasīt, ka varākas meitenes, kas jau daudz sasniegušas, nolēmušas tomēr šīs lietas pārvērtēt un pat atteikties no kaut kā..? Aizdomājos, ka laikam tā nespētu. Es nevaru iedomāties, ka tagad atteiktos, piemēram, no ceļošanas. Nu nespēju. Vai no citām lietām, kas nākušas kopā ar dzīves līmeņa paaugstināšanos. Laikam esmu materiāliste un riktīgs patērētāju sabiedrības upuris, very sad. Nezinu, kam jānotiek, lai tas mainītos tagad.

Nu... teiksim tā... mana dzīve ir totāls FAIL :D Pilnīga izgāšanās, ja par atskaites punktu ņem vērā to, ko biju plānojusi 20 gados, un kur tagad esmu 30 gados.

Jā, man ir laba karjera, prestižs darbs un laba alga. Stāvoklis sabiedrībā. Ceļoju vairākas reizes gadā.

Bet nav ne vīra, ne bērnu :( Tieši tas, ko biju plānojusi savos divdesmit...

Bet man tas viss tādēļ, ka nofeiloju ar attiecībām, par ko jau visi ir informēti te. Ja nebūtu šķīrusies, iespējams būtu arī apprecējusies un būtu bērniņš jau.

Man ir 24, ir draugs, plāni par ģimenes veidošanu, tūlīt būs maģistra grāds, dzīvokli īrēju, mašīnas un tiesību nav, jo nav nepieciešamības. Pēdējoreiz ceļoju pirms kādiem 3 gadiem. No darba aizgāju, bet tuvākajā laikā iespējams būs ļoti labs darbs :)

Pēc visiem iedvesmojošajiem komentāriem, kurus izlasīju, tomēr vislabāk patika Lancaster uzrakstītais un arī attieksme :) prieks, ka ir tādi cilvēki!

Man ir 17 un līdz šim neko neesmu sasniegusi. Mācos vidusskolā. :-D

Man ir 21, zinu, ka ir cilvēki, kas manā vecumā ir sasnieguši vairāk, bet ir taču arī cilvēki, kam pat nav vidējā izglītība un attiecību, darba pieredze, valodu zināšanas u.t.t., tāpēc nešaustu sevi pārāk, ticu, ka viss nāks ar laiku un ieguldītais darbs atmaksāsies :)

Man 24. Vēl pēdējo gadu studēju, ir ļoti labs darbs. Īrēju dzīvokli, auto nav (un nevajag šobrīd). Ceļoju 1-2x gadā, gribētu vairāk, bet nepaliek tik daudz līdzekļu pāri, esot vienai, neatkarīgai, stiprai sievietei, kas pati sevi finansē no A-Z :D
Jūtos apmierināta ar to, cik tālu esmu tikusi. Kad pabeigšu studijas, tad pamainīsies dzīves apstākļi, būs vairāk brīvā laika, tad par pārējo domāšu.

Laulības un bērni nav manu sasniegumu rādītājs - neesmu nekad gribējusi īpaši ātri izveidot savu ģimeni.

Tuvāko 2-3 gadu plāns - pabeigt šīs studijas, iestāties studēt tālāk, pārvākties uz siltāku dzīvokli, noskriet pusmaratonu 1h58 min.
Vēl arī gribu suni - bet tas ir tuvāko 10 gadu plāns :)

Bet vispār man viss vēl priekšā.

Priekš saviem gadiem esmu gājusi cauri ellei ,dzīvei un paradīzei.kā ar sasniegusi dazas lietas..šogad ar sasniegšuu merķus (l)

Vai vīrs ir sasniegums? Vai bērns ir sasniegums? Tas ir prieks mums pašiem ne jau sasniegums.
Par sasniegumiem uzskatu kāpienus karjerā, izglītībā, morālus sasniegumus.

Katram ir savi sasniegumi, kādai labs vīrs, kādai brīnišķīgs bērniņš, katrs izvirza savas prioritātes, vērtības, tas ir pozitīvs notikums - kāpēc lai tas nevarētu būt sasniegums! (l)

Nedomāju arī, ka ceļošana šeit iederas. Pirmkārt, kāpēc jāceļo tieši uz ārzemēm? Var arī pa Latviju paceļot. Otrkārt, ne visiem tā ceļošana saista. Treškārt, ir cilvēki, kas ceļo, bet patiesībā ir nabadzīgi (tas nav rādītājs).
Viss, kas cilvēkam ir jāsasniedz - jāsaprot, ko viņš grib. Es nebaidos teikt, ka vairums cilvēku šo mērķi nesasniedz pat līdz pensijas vecumam.